trešdiena, 2014. gada 19. novembris

Pirmā pasaules kara atstātās pēdas cilvēka dzīvē un tautas vēsturē

Septembra vidū 8. klašu skolēni ar audzinātājām Zani Bēķi un Inesi Lubecku pulkveža Jāņa Hartmaņa vadībā devās mācību ekskursijā pa Pirmā pasaules kara norises vietām Tīreļpurva apkārtnē.
     8. a klases skolnieces Paula Konceviča un Diāna Antipova dalās pārdomās savos domrakstos par tematu ”Pirmā pasaules kara atstātās pēdas cilvēka dzīvē un tautas vēsturē”.
           Ar klasi pavisam nesen devāmies ekskursijā uz Tīreļpurvu , kur uzzinājām diezgan daudz par Pirmo pasaules karu un par to, kāda bija dzīve karavīriem un citiem valsts iedzīvotājiem kara laikā. Godīgi sakot, es domāju, ka tas bija briesmīgi, nevainīgi cilvēki mira, lai tikai glābtu savu valsti un tās iedzīvotājus. Kādas sāpes un bēdas valstij nācās piedzīvot kara laikā.
            Manuprāt, mūsu ekskursija bija izdevusies, un ne tikai jautro aktivitāšu un uzdevumu dēļ, bet arī iegūto zināšanu par Latvijas vēsturi dēļ. Bija ļoti interesanti skatīties un klausīties, kādiem jaizskatās kara ieročiem, kā tie jāsaliek, kā jāizmanto un kāda ir to darbība.
            Kamēr pa apli mums demonstrēja granātas, es iedomājos par literatūrā lasīto A.Grīna stāstu „Klusie ciemiņi”.  Stāstā ir rakstīts par kādu karavīru Atālu , kurš karā bija zaudējis dzirdi un, dodoties mājās pēc darba, saticis senu kara biedru, kurš beigās izrādījās iedomāts. Un te nu var redzēt, kādas sekas var nodarīt karš. Šajā gadījumā Atāls ir zaudējis dzirdi, bet tas vēl ir sīkums, ko karš ir spējīgs nodarīt, citus tas atstāj bez rokām vai kājām, citus bez redzes vai atmiņas, taču pats sāpīgākais - bez ģimenes.
            Tāds nu ir karš, kā ļauns bezsirdis, kurš vēl tikai sliktu. Manuprāt, pasaulei tas nemaz nav vajadzīgs. Visi varētu dzīvot mierīgi un saticīgi, bez asiņu izliešanas.


            Manuprāt, karš atstāj pēdas jebkura cilvēka dzīvē, dažiem tās ir tikai nepatīkamas atmiņas, bet citiem tās ir veselības problēmas vai pat invaliditāte. Karš atstāj pēdas arī karavīru ģimeņu dzīvē. Ļoti daudzas ģimenes paliek bez tēva vai dēla. Tas ir milzīgs zaudējums, kas paliek visas tautas atmiņā.
            Cilvēki, kas pārcieta karu, turpmākajā dzīvē ļoti novērtēja dzīvi, nesūdzējās, ja bija jāiegulda smags darbs, lai iegūtu ēdienu un pajumti, jo nekas nebija tik smagi kā karš. Piemēram, Atāls no A. Grīna stāsta ‘’Klusie ciemiņi’’ pēc kara palika kurls, bet, ieguvis mazu saimniecību, bija laimīgs un strādāja ļoti smagi, līdz zeme beidzot kļuva auglīga un viņš tajā varēja audzēt dārzeņus.
            Cilvēki,  kas gāja karā, manuprāt, ieguva ļoti uzticamus draugus, jo kopā viņiem nācās pārciest ļoti daudz- salu, slapjumu, badu, sāpes un vēl daudz ko citu. Ja pēc kara draugi vēl satikās, tiem bija daudz ko kopā pārrunāt un atcerēties no kara laika. Bet vairāk par visu viņi, visticamāk, priecājās par to, ka ir dzīvi un var satikties.

            Karš ir milzīgas ciešanas, bet tomēr arī vērtība, jo pēc kara cilvēki sāk novērtēt dzīvi un kara atstātās pēdas tautas vēsturē tiek pieminētas dažādos piemiņas pasākumos un mācītas skolā.












Nav komentāru:

Komentāra publicēšana