ceturtdiena, 2014. gada 16. oktobris

UNESCO nedēļa

Baltijas ceļam 25


  Dziesmotā revolūcija jeb Trešā Atmoda bija laika posms Baltijas valstu  vēsturē starp 1986. un 1991. gadu, kas beidzās ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu visās trijās valstīs. 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļš.
   Atsaucoties UNESCO Latvijas Nacionālās Komisijas aicinājumam nedēļā no 13. līdz 19. oktobrim iesaistīties projektā “Baltijas ceļa stāsti” un dokumentēt atmiņas par šo tautai svarīgo notikumu, uz to tika mudināti arī Ikšķiles vidusskolas skolēni.      Glabāsim šos stāstus kā dārgu piemiņu par latviešiem tik nozīmīgo vēstures lappusi!



 Manas vecmāmiņas stāsts

   
“Raugoties no mūsdienu sarežģītās un neviennozīmīgās situācijas pasaulē uz Baltijas valstu likteni, kuru apdraud agresīvās kaimiņvalsts politika, es aizdomājos un atceros 1989.gada 23. augustu,’’stāstu iesāk mana vecmamma Ināra Vinceviča no Gulbenes.
       “Arvien biežāk cilvēki uzdod sev un viens otram jautājumu: ‘’Vai mēs spētu šodien, rīt vai parīt atkārtot šo fantastisko Baltijas ceļu? Vai idejiski mēs spētu saliedēties kaut kam tik drosmīgam, patiesam, varbūt pat tik bīstamam pretsparam svešai agresijai, lai lietuvieši, latvieši, igauņi nosargātu un aizstāvētu savu tēvzemi?
       To mums vajadzētu bieži sev pajautāt, stāstīt jauniešiem, kā arī vienkārši aizdomāties par to, ka domu saliedētībai ir varens spēks. Baltijas valstis nevēlas un nekad nav mēģinājušas pakļaut nevienu lielvalsti. Tās vēlas dzīvot laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi savā dzimtajā zemē.
  Lūk, to visai pasaulei parādīja un arī pierādīja Baltijas ceļš. Ar drosmi, ar patriotisku saviļņojumu krūtīs, brīžiem ar bažām un zināmām bailēm 1989. gada 23.augustā pukstošu siržu ķēdi, savienojot trīs valstis vienā veselumā, pieprasot brīvību no tiem, kam nav tiesību valdīt pār citu tautu likteņiem.
  Mēs, Tautas frontes dalībnieki, augusta mēnesī jau zinājām, ka Lietuvas , Latvijas un Igaunijas inteliģence vienojas un gatavojas nevardarbīgai akcijai par neatkarību un brīvību.  Mūsu arhitektu birojam paziņoja, ka 23.augustā jādodas uz konkrēti norādīto ceļa posmu visiem , kas vēlas veidot cilvēku dzīvo ķēdi. Tas bija tik liels pārsteigums, pat satraukums. Mūsu kolektīvam bija ierādīts speciāls ceļa posms, kur mums vajadzēja sadoties rokās. Vieta atradās tuvu Igaunijas robežai, bet precīzāk gan nevaru pateikt, jo es šai vietai nepievērsu tik lielu uzmanību, kā tām sajūtām, sadodoties rokās.
  Es un pārējie kolēģi gatavojāmies izbraukumam. Protams, neaizmirsām par ceļa maizītēm, kā arī par karstu kafiju termosā. Ceļš līdz norādītajai vietai bija diezgan garš, ja nemaldos, mēs braucām kādu pusotru stundu. Mēs nezinājām, kas mūs sagaida, kādas provokācijas var notikt. Taču neviens nemainīja savu lēmumu un palika līdz pēdējam, lai vai kas. Es pateicu saviem bērniem, ka dodos uz Baltijas ceļu, un viņi mani atbalstīja, pat vēl vairāk -  mudināja uz turieni doties.
   Ap pulksten četriem pēcpusdienā mūsu kolektīvs ar mašīnām bija jau noteiktajā ceļa posmā, vispirms mēs izmēģinājām, cik garu posmu varam izveidot. Brīžiem garām pabrauca kādas vieglās automašīnas, kuras uz mūsu sveicieniem atbildēja ar vienkārši nikniem, drūmiem ģīmjiem. Mēs sapratām, ka tādi cilvēki ir sūtīti no PSRS specdienestiem. Brīžiem tas likās baisi, jo nevarēja zināt, vai kādā brīdī netiks uzsākta provokācija. Mūsu kolektīva ķēdei arvien vairāk un vairāk pievienojās cilvēku pulki no abām pusēm. Turpat bija diezgan daudz bērnu un drosmīgu jauniešu. Mums garām brauca arī koordinatori, kuri sirsnīgi sveicināja mūs un atgādināja, cikos tieši būs jāsadodas rokās.
  Kad pienāca tā stunda, mēs ar saviļņojumu un satraukumu sadevāmies rokās. Šīs sajūtas, ko es izjutu tobrīd, ir  ļoti grūti aprakstāmas, vārdos nepasakāmas. Cilvēku kopīgā enerģija plūst caur rokām, savienojot trīs valstis. Likās, ka mūsu lūgšana aiziet debesīs. Kad pavēros pa labi un pa kreisi, es redzēju, ka bezgalīgā ķēdē cilvēku skatieni tika vērsti uz augšu - uz debesīm. Likās, ka labestība un apņēmība mūs nekad neatstās vienus.
  Mēs smaidījām un sveicām pavisam nepazīstamus cilvēkus, vēlējām tiem izturību un laimi.  Mēs izcīnījām mazo uzvaru lielajā ceļā uz neatkarību. Tas bija neaprakstāms piedzīvojums manā dzīvē, kurš ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem notikumiem Latvijas Trešās atmodas vēsturē.
   Baltijas ceļš ir devis iedvesmu kataloniešiem, kuri grib iegūt neatkarību no Spānijas. Katalonieši pieņēma latviešu komponista Mārtiņa Brauna dziesmas ‘’Saule. Pērkons. Daugava.’’mūziku par savas neatkarības himnu. Mēs par to varam būt lepni un ticēt, ka brīvības un neatkarības idejai ir liela vērtība.




                                                   Paula Augule, Ikšķiles vidusskolas 10.klases skolniece

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru