svētdiena, 2013. gada 3. novembris

Latvijas inteliģence

Dzīvību, brīvību Tēvzemei…

           
      “Latvijas inteliģence domāja, kā panākt Latvijas atbrīvošanos no PSRS sastāva un iegūt Latvijas Republikas neatkarību. Ideju par Tautas frontes īstenošanu izloloja Dainis Īvāns ar saviem domubiedriem un kļuva par tās vadītāju. Viens no Daiņa Īvāna domubiedriem bija līdzgaitnieks un politiskais domubiedrs, labākais draugs un palīgs Pēteris Laķis, kas vēlāk arī bija deputāts un ieņēma augstākus amatus. Tas bija ļoti intensīvs un grūts garīgais darbs, jo vajadzēja, lai Tautas fronte aptvertu visu Latviju. Lai to realizētu, bija jāmeklē daudz domubiedru pa visām Latvijas malām. Bija jātiekas ar ļoti daudziem cilvēkiem. Viens pats Dainis Īvāns nevarēja to panākt, viņam bija vajadzīgi palīgi, kuri ziedoja savu laiku un piedāvāja idejas. Tie bija cilvēki, kas sludināja brīvību, kas sapulcējās, riskēja ar savu brīvību, jo viņus varēja represēt. Slavenā latviešu gleznotāja Džemma Skulme Daini Īvānu nodēvēja par ‘’ercenģeli ‘’, jo viņa izteica inteliģences vēlmi, lai Dainis Īvāns neatteiktos no iesāktā - lielā darba par brīvības atgūšanu. Dainim Īvānam un viņa līdzgaitniekiem bija izteikti nopietni draudi. Bet Tautas fronte bija tik strauja un visaptveroša, ka varas iestādes neuzdrošinājās uzsākt reālas represijas. Tautas fronte tika dibināta 1988.gada 8. oktobrī. Latvijā visās pilsētās un ciematos sākās Tautas frontes sapulces un jaunu biedru uzņemšana, kā arī  ideju, nodomu izskaidrošana cilvēkiem.  Tas bija ļoti drosmīgi, ņemot vērā, ka pēc pastāvošās iekārtas tas bija aizliegts. Kā pretdarbība Tautas frontei pēc Maskavas norādījumiem tika veidota Interfronte (Internacionālā Darbaļaužu fronte), pretspēks, kas gribēja iznīcināt brīvības alkas un idejas, bet tas nebija reāli iespējams, jo Latvijas tauta bija ilgus un daudzus gadus alkusi pēc savas valsts neatkarības, “ stāsta mana vecmamma. 
          Mana vecmamma, kura ir no Gulbenes, arī bija viena no Tautas frontes biedrēm un darbojās savu iespēju robežās. Viņa jau no paša sākuma piedalījās šajā procesā un izjuta Interfrontes morālo un negatīvo attieksmi. Vecmamma ar saviem kolēģiem un citiem pazīstamiem cilvēkiem gāja uz sapulcēm un klausījās galveno vadītāju norādījumus, un pārrunāja, kā rīkoties, ja kas ļauns pret tautu notiktu. Bet jebkuras bažas pārliecību nemainīja. Gulbenes pilsētā un visā rajonā galvenais Tautas frontes līderis bija Juris Zeibārts un viņa kundze, kas strādāja Gulbenes muzejā. Juris Zeibārts sākumā bija Gulbenes Zemessardzes vienības komandieris, tagad augsta amatpersona Latvijas Nacionālajos Bruņotajos spēkos.
         Vecmamma turpina: “Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Tautas frontei vairs nebija būtiskas nozīmes, jo tas bija pamata priekšnoteikums, lai saorganizētos, lai latvieši atkal apvienotos kopā un izcīnītu brīvību. Tautas frontes funkcijas bija beigušās, jo neatkarības cīņās paveiktais darbs bija iegājis citā fāzē - bija izcīnīta brīvība. Un tad visi gaidīja, kad pasaules valstis atzīs Latvijas valsts neatkarību. 1989. gadā tika organizēts ‘’Baltijas ceļš”, par ko uzzināja  gandrīz visa pasaule, un tas bija kā apliecinājums Latvijas un pārējo Baltijas valstu gribai būt brīviem,”
          Arī vecmamma bija viena no dalībniecēm, kas piedalījās ‘’Baltijas ceļā’’ . Viņa atceras: “Sajūtas bija neaprakstāmas,  kad pulksten četros bija visiem jāsadodas rokās no Lietuvas caur Latvijai līdz pat Igaunijai. Tas bija liels lepnums, kad visu trīs Baltijas valstu ļaudis sadevās rokās. Šis notikums bija ļoti liels sasniegums, kā teica slavenais aktieris Ēvalds Valters: ‘’Mēs gribam būt savā zemē paši kungi un paši arāji.’’ Visi cilvēki, kas cīnījās, bija gaiši un apņēmības pilni. Un cīņas spars nebija zudis, kad vajadzēja nekavējoties doties un izveidot barikādes, lai aizstāvētu savu valsti. Tas bija  kaut kas neaptverams, kā cilvēki  ar visu iespējamo smago tehniku, traktoriem brauca uz Rīgu, kura bija pilna ar betona un baļķu kravām. Visu iespējamo materiālu, lai veidotu barikādes.”
         Šādi stāsti ir daudzās ģimenēs kā viena vēsturiska dzīves posma atspoguļojums. Arī mūsu ģimenē, kur vecmamma ar savām izjūtām un pieredzi dalās  katru gadu. Es lepojos ar savu vecmammu un citiem Latvijas cilvēkiem, kā arī ar viņas vēsturiskiem un pieredzes bagātiem stāstiem, kurus es varēšu nodot saviem bērniem, un tie nepazudīs paaudžu paaudzēs.
                                                                        

Paula Augule, Ikšķiles vidusskolas  9.b kl. skolniece

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru