trešdiena, 2013. gada 22. maijs

Meitenēm somas, zēniem – krēsli!



  Šī mācību gada lielākais projekts 9. klašu skolēniem mājturības stundās – somu un krēslu izgatavošana skolotāju Daces Ozolas – Krastiņas un Aivara Birkmaņa vadībā. Savukārt literatūras stundā 9. b klasē  tapa somu un krēslu stāsti.  Kāds nu kuram – patiess vai izdomāts, priecīgs vai mazliet skumīgā noskaņā….

Somas stāsts

   Stāvu te un vēroju. Vēroju to, kas man apkārt. Tās ir ģimenes un cilvēki, kuri smejas, rājas, bēdājas, un katrs no viņiem ir ar savu vēsturi, savu dzīvesstāstu… Dzimtas koks. Bet kā ir ar mani – ar somu?
   Sāku domāt un interesēties par savu vēsturi. Esmu savu radu kopprodukts. Mana mamma bijusi viltīgākā visā audumu fabrikā, lepnākā starp visiem audumu gabaliem. Pati skaistākā un apburošākā ar savu bēšo krāsu. Neviens pat nenojauta, ka viņa ir mākslīga – mākslīgā āda. Arī tēvs man bijis varens vīrs. Visspēcīgākais no diegiem spolēs. Viņš bija tas, kurš manu mammu grožos saturēja.
   Tēva māsas, lentītes, arī bieži krāšņoja manu vecāku dzīvi. Brālēni, mulinē diegi, bieži vērpa intrigas, kuras bija samācījušies šūšanas darbnīcā Polijā. Vecmāmiņa man bijusi zālēdāja. Tas tikai tā, pa jokam… Patiesībā viņa ganījusies Alpu kalnos, viņa ir no aitas vilnas. Tad rūpnīcā pārkrāsota un kļuvusi par filca materiālu.
   Tā nu mani radi dzīvojuši katrs savā pasaules malā, bet reiz satikušies rokdarbu veikalā Latvijā, kur tos nopirka vienas gādīgas mātes rokas. Visus aiznesa uz kādu vietu – skolu! Savukārt tur viņus apvienoja, sapazīstināja un aprūpēja kādas darbīgas meitenes rokas.
   Un tā rados es – skaista mākslīgās ādas soma ar spēcīgām vīlēm un brīnišķīgiem izšuvumiem. Mans lielākais lepnums - no vecmāmiņas pūra nākusī filca puķe, kas karājas, iesieta gaišā lentītē. Lepojos!
   Meklē arī tu! Izpēti savas dzimtas vēsturi!
(Laura Andrijonoka)

   Mana dzijas kamola dzīve apgriezās kājām gaisā, kad mani ievietoja veikala plauktā. Nosēdēju tur pāris mēnešu citu dziju kompānijā. Es biju skaista, melna dzija. Vienu dienu veikalā ienāca meitene, viņa paņēma mani un vēl pāris dzija kamolu.
   Ierodoties viņas mājās, nosēdēju ilgu laiku, bet tad viņa ieminējās, ka no manis taps soma. Kad ieraudzīju skici, vēlējos ātrāk tapt par somu. Par to tapt man palīdzēja divas adāmadatas, kuras, meitenes vadītas, no manis radīja somas audumu. Mani sašuva kopā ar oderi. Sākumā man tas bija liels trieciens, jo nekad nebiju citu materiālu kompānijā, bet tad sapratu, ka ka bez oderes es neizskatītos tik labi. Mēs kļuvām par vienu veselu .
   Pēc kāda laika uz manis uzšuva tamborētu puķi, un nu es jutos tik skaista kā vēl nekad. Meitene no mana toreizējā kaimiņa – otra kamola – radīja rokturus, rokturi bija priecīgi, ka kļuvuši par daļu no manis un mūsu kompānijas. Darbs bija ilgs un smags, adatas locījās bezspēkā. Nu es beidzot biju gatava.Mani apbrīnoja daudzi, ikviens veltīja man komplimentu, un, likās, arī meitene bija laimīga.
   Kādu dienu meitene manī ielika grāmatas. Biju vēl laimīgāka, jo sapratu, ka iziešu lielajā pasaulē. Arī meitenes skolā no draudzenēm dzirdēju komplimentus. Jutos laimīga, bet, kā zināms, laime nav mūžīga. Rokturis ar laiku noplīsa, es skumu par to, ka viņš no manis pamazām aiziet. Meitene mani vairs nenēsāja, es stāvēju plauktā un noraudzījos, kā manu vietu ieņem jaunas somas.Mana sirds pamazām salūza un saplīsa tāpat kā rokturis.
   Tagad lielāko dienas daļu pavadu, runājot ar tamborēto puķi. Viņas stāsta man savu dzīvesstāstu, un es viņai – savu.
                                                                                         (Lita Rudzīte)

                                                         Krēsla stāsts

   Bija dzidrs 8. augusta rīts. Tur es stāvēju mežā ar saviem radiem – priedēm. Es šajā klusajā rītā pēkšņi izdzirdēju savādu motora rūkoņu. Jutu, kā pēkšņi krītu lejā…mani nozāģēja… Zarus apzāģēja un pašu ielika kravas mašīnā. Es pat nepaspēju atvadīties no saviem radiem. Bet tie pēc kāda laika man pievienojās. Kad kravas mašīna bija pilna, mēs devāmies uz Saulkalnes kokzāģētavu. Tur mūs notīrīja, noņēma mizu un sagrieza pa dēlīšiem. Bija smagi skatīties, kā manus radus sagraiza. Mūs visus nolika kaudzē, un tā gaidījām, kad mūs kāds nopirks.
   Pagāja mēnesis. Septembra 8. datumā izdzirdēju mašīnas rūkoņu. Bija ieradies mājturības skolotājs. Viņš meklēja materiālus skolas vajadzībām, 9. klasei bija paredzēts izgatavot krēslus. Viņš pienāca pie kaudzes un acīm noglāstīja tajā sakrautos dēļus. Skolotājs mani nopirka, un mēs devāmies uz Ikšķiles vidusskolu.
   Nākamajā rītā 9.b klasei notika mājturības stunda. Skolotājs paziņoja, ka jāgatavo krēsli. Es nepacietībā gaidīju to brīdi, kad mani paņems un sāks no manis taisīt krēslu. Domāju, ka process nebūs garš, bet maldījos.
   Es tiku piešķirts skolniekam vārdā Andris. Viņš nebija prasmīgākais „galdnieks“. Pirmajā stundā mani mērīja un grieza. Diemžēl viņam sanāca šķībi un greizi. Man bija kauns par sevi. Kad tikām pie slīpēšanas, knapi  noturējos nebļaujot, jo viņš bija sajaucis smilšpapīrus un paņēmis to rupjāko. Par  laimi, bija vesela nedēļa atpūtas. Pēc nedēļas Andrim atkal bija stunda, viņš atgriezās un turpināja mani spīdzināt. Kaltu viņš pareizi turēt nemācēja, tāpēc dabūju dažas rētas.
   Tā gāja laiks, un pēc četriem mēnešiem es biju pabeigts. Kanapi turējos kopā. Andris tika pie sekmīgas atzīmes, gan par mata tiesu, savukārt es tagad pamests stāvu mājturības kabinetā.

                                                                                              (Jānis Kastanovskis)


   Pirms nepilna mēneša es vēl biju dēlīšu kudze tumšā, putekļainā kaktā skolas noliktavā. Stāvēju tur jau krietnu laiciņu, un pa šo laiku uz manis bija sakrājusies pabieza putekļu kārta. Dienu pēc dienas pa pusatvērtajām durvīm redzēju garām paejam desmitiem skolēnu, bet tikai viens ienāca un paskatījās uz mani.
   Bija agrs, pirmā mācību stunda. Viņš paņēma dažus dēlīšus un sāka likt kopā. Sajūta bija vienreizēja, jo apzinājos, ka drīz, pavisam drīz, kļūšu kādam noderīgs. Noskanēja zvans, stunda beidzās, puisis mani paņēma uz mājām pabeigšanai.
   Pulkstenis tuvojās pusnaktij, un es gandrīz jau biju pabeigts. Pilnmēness ietekmē ieguvu spēju dzirdēt. Tagad klausos, ko runā cilvēki man apkārt. Puisis uz mana sāna iegravēja tekstu: „Es tevi mīlu“ – un uzdāvināja mani savai draudzenei.
   Tagad es katru dienu dzirdu par meitenes priekiem un bēdām. Vēl joprojām atrodos meitenes istabā tīrs un spīdīgs, un ir patīkami apzināties, ka es kādam rūpu.

                                                                                                     (Renārs Karlāns)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru