otrdiena, 2012. gada 6. novembris

Pikantā cepuma stāsts

 
Sveiki! Es esmu pikantais cepums. Visi grib zināt, cik man gadu, kas mani radīja? Nevienam to nevarēju izstāstīt, jo cilvēki taču nesaprot cepumu valodu. Bet šodien, naktī, kad gulēju veikala skatlogā, kāda burve, garām lidojot, man uzbēra kādu burvju pulverīti. Jā! Nu es jums visu varu izstāstīt! Tad nu tā.
 
Reiz, pirms ļoti, ļoti sena laika kāds maiznieks Jakobs gribēja pagatavot ļoti garšīgus, saldus un uz mēles kūstošus cepumiņus. Viņš ļoti ilgi un rūpīgi domāja recepti. Kad recepte bija gatava, Jakobs sasauca visus pavārus, jo vēlējās, lai visi viņa padotie piedalītos cepumu gatavošanā. Viņš katram stingri noteica darbus.
Viss noritēja labi un ātri. Bet tad, ak vai! Kad Jakobs teica, lai pavāra  palīgs Haralds maisa katlu, kurā bija cepumu mīkla, viss nogāja greizi. Haralds bija diezgan aizmāršīgs, tāpēc Jakobs domāja, ka vienīgais uzdevums, ko šis palīgs varētu darīt, ir maisīt katlu.
 Haralds nu sāka maisīt. Viņš maisīja un maisīja, līdz nemanot aizsnaudās. Kad Haralds pamodās, viņš netīšām ar roku katlā iegrūda piparu un pikanto garšvielu burciņas. Palīgs nobijās ne pa jokam un cēla ārā no katla burciņas. Bet tavu nelaimi! Garšvielas no burciņām palika katlā. No bailēm Haralds sāka ātri maisīt mīklu.
 Pēc brīža atnāca Jakobs un pateicās palīgam par darbu. Haralds bija ļoti nobijies, bet Jakobs izrullēja mīklu, uztaisīja cepumu formiņas un lika tos cepeškrāsnī.
Kad cepumi bija gatavi, pavārs sapulcināja gandrīz vai visu pilsētu. „Nogaršojiet cepumus!” aicināja Jakobs. Visi ēda ar gardu muti, jo zināja ka Jakobs ir īsts meistars. Kad cepumi jau gandrīz bija apēsti, pilsētas ļaudis nāca pie pavāra, apsveica to, sakot, ka šie pikantie cepumi esot vislabākie un visgaršīgākie pasaulē. Jakobs bija neizpratnē: „Ko? Kādi pikantie cepumi? Ko tas viss nozīmē?” Bet cilvēku pūlis turpināja jūsmot. Tad viņš nopūtās un nolēma pats pagaršot cepumus. „Mmm, gardi gan! Lai jau saldie cepumiņi kļūst par pikantajiem cepumiem!” prātoja pavārs Jakobs.
 
Tā nu tas notika. Tā es rados. Interesanti, vai ne? Jūs tikai padomājiet, ja nebūtu aizmāršīgā Haralda, tādu pikanto cepumu un manis nemaz nebūtu!
 
Luīze Opolā, 5.a klase

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru