pirmdiena, 2012. gada 12. novembris

Atmiņu stāsti

Gatavojoties mūsu valsts dzimšanas dienai šogad, kā arī apaļajai jubilejai nākamgad, Ikšķiles vidusskolas skolēni pieraksta un apkopo tuvu cilvēku atmiņas par mūsu tautas vēstures notikumiem, kuru virpulī viņi bijuši ierauti un kā tas ietekmējis viņu turpmāko dzīvi. Tās ir laikmeta liecības, kas ir dārgas ne tikai ģimenei, bet visai mūsu tautai. Katra cilvēka un katras lietas stāsts ir īpašs.


Ar cieņu - sk. Zane Bēķe



Mana vecāmamma stāstīja...
 
           Šis būs stāsts par manas vecmāmiņas māsas ģimeni. Manas vecmāmiņas māsas ģimene bija ļoti bagāti cilvēki Latvijā. Viņi bija nesen precējušies, bērnu viņiem vēl nebija. Tiem piederēja ūdens elektrostacija, labības novākšanas tehnika, daudz slaucamo govju, zirgi un traktori, kurus pasūtīja no Anglijas.
Bet tajos laikos bija kolektivizācija, un bagātos cilvēkus izsūtīja. Tas notika arī ar manas vecmammas māsas ģimeni.
Bija 1949.gads. Pieci no rīta, visi gulēja. Pēkšņi ienāca komunisti un sāka vest viņus prom. To, ko varēja paņemt līdzi rokās, to atļāva, bet visa iedzīve, saimniecība bija jāatstāj.
Viņus veda prom ar vilcienu. Tur bija ļoti daudz cilvēku – no Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas, Lietuvas, Igaunijas. Tas apstājās meža vidū, un visus izsēdināja. Pēc tam komunisti atbrauca un pārbaudīja, cik no visiem palikuši dzīvi. Viņus izsūtīja uz 15 gadiem. Citus radus uz 25 gadiem. Tos sadzina visus čupā un lika celt kombinātu.
Viņi atradās Hakasijas Republikā, Mainas ciemā. Tas ir pie Mongolijas un Kazahstanas robežas. Tur nebija nekādas civilizācijas. Vecmammas māsa ar vīru sāka celt paši sev mājokli no māla un zariem, lai būtu, kur dzīvot. Tur viņi kādu laiku dzīvoja. Tur piedzima dēls Žoržs, kurš Sibīrijā nodzīvoja 6 gadus. Viņš skrēja peldēties uz Jeņisejas upi, kaut arī vecāki viņam neļāva, jo viņš bija vēl mazs. Viņiem ļoti gribējās atpakaļ uz savu dzimteni, uz Latviju.
Kādu laiku viņi strādāja, lai dabūtu pārtiku, bet vēlāk parādījās nauda, veikali. Ar laiku viņi sāka celt sev māju pašu rokām, bez tehnikas. Bija arī dažas govis. Protams, nevar salīdzināt ar tiem laikiem, kurus viņi piedzīvoja Latvijā.
Tad, kad nomira Staļins notika amnestija (augstākās valsts varas akts, ar kuru noteiktas kategorijas notiesātos pilnīgi vai daļēji atbrīvo no soda vai aizstāj to ar mīkstāku sodu), un viņi pārdeva savu,  tur iegūto, iedzīvi par simbolisku cenu, lai atbrauktu uz mājām, uz Latviju.
Beidzot viņi tika līdz mājām, bet,  atnākot uz savu iepriekšējo dzīvesvietu, viņi neko citu tur neatrada, kā tikai mājas pamatus. Ne savu saimniecību, ne lopus viņi neatrada. Visu, kas bija vērtīgs, precīzāk sakot, visu iedzīvi, bija izlaupījuši komunisti.
Tad viņi atbrauca pie mana vecvectēva (vecmammas tēta) Kalēju ielā, pie baznīcas, un kādu laiku dzīvoja tur. Tad Žorža tēvs sāka meklēt darbu Rīgā. Daugavas prospektā 20, kur tagad dzīvo Žorža tēva māsa, agrāk atradās maizes ceptuve. Tad viņi nopirka mājas daļu no tās īpašnieka Ulda Zitara (tagadējā Ogres slimnīcas ķirurga) vecākiem. Reizēm Žoržs, kurš tad vēl bija mazs puika, pieskrēja pie maizes ceptuves, pieklauvēja pie lodziņa un viņam iedeva svaigu, siltu maizes klaipiņu.
Tad Žoržs mācījās mazajā skolā, kura atradās pretī Domei, un pabeidza 4 klases. Pēc tam viņš mācījās Ogrē un vēlāk strādāja par skārdnieku. Šajā amatā viņš strādāja līdz pat pensijai.
Tagad Žoržam ir 62 gadi, bet savu bērnību, ko piedzīvojis gan Sibīrijā, gan Latvijā, viņš nespēs aizmirst nekad.


                                                                         Santa Vasiļjeva, Ikšķiles vidusskolas 9.b kl.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru