trešdiena, 2012. gada 14. novembris

Atmiņu stāsti - Tu biji, es esmu, tavu dzirksti tālāk nesu



  Man bija tikai 7 gadi, kad pirmo reizi lūdzu vectēvam, lai man pastāsta par mūsu dzimtas vēsturi, vēl tagad nereti ar tēti pārrunāju spilgtākos notikumos no mūsu dzimtas pagātnes, kas, protams, iedvesmo.
   Pastāstīšu par diviem cilvēkiem, kuru ceļi krustojās, taču līdz tam bija tāls ceļš ejams – mans vecvectēvs un viņa civilsieva. Milda Vimba, tā dēvēja sievieti, kura 25 gadu vecumā izbēga no skarbajām krievu čekistu rokām.
   Bija rudens, kā ierasti darbu pilna diena „Lojānu” mājās Daudzevā, nekas šķietami neliecināja par to, ka tuvojas nelaime. Mildas tante, nesot spaiņus, izdzirdēja kaimiņu bļāvienus par čekistu tuvošanos. Mildas ģimene bija turīga, tai piederēja gandrīz 100 ha zemes, kas arī kļuva par iemeslu nelūgto ciemiņu apmeklējumam. Viņa nekavējoties atbrīvoja rokas no spaiņiem un metās bēgt. Skriedama un reizē meklēdama paslēpšanās vietu, Milda iebēga siena gubā. Pēc dažām stundām siena gubu devās pārbaudīt „sarkanā karoga nesēji”, durdami ar dakšām gubā, par laimi, Mildu neaizskāra. Vairākas dienas viņa slēpās mežā, baiļu un neziņas pārņemta. Pēc tam patvērās Madonā pie paziņām. 60. gadu vidū Milda parvācās uz dzīvi pie mana vecvectēva Jāņa Pandera...
   Domāju, ka viņu ceļi nekrustojās nejauši. Mans vecvectēvs Jānis Panders bija latviešu Sarkanais strēlnieks. Viņš cīnījās Latvijas un tās tautas vārdā, ticēdams, ka Ļeņins piešķirs Latvijai neatkarību. Cilvēks, kurš daudz piedzīvojis – piedalījies Lielajā Oktobra sociālistiskajā revolūcijā, cīnījies pie Perekopa Krimā, arī apsargājis Ļeņinu. Vectēva tēvs patiešām ticēja, ka spēs atbrīvot Latviju un cīnās tās vārdā. Visvairāk atmiņā iespiedies stāsts, kad 1918. gadā, braucot mājās no Krievijas, zinādami, ka Ļeņins parakstījis neatkarību un Latvija ir brīva valsts, latviešu strēlnieki pa vilciena logiem bija izkāruši sarkanbaltsarkanos karogus. Braucot tie piestāja kāda pieturā Krievijā. Krievu komisāri, ieraudzījuši karogus, likuši tos novākt. Taču strēlniekiem neesot bijis ne prātā ko tādu darīt, un tie piespieduši nolaist komunistu sarkano karogu Latvijas karoga priekšā!
  Abi šie cilvēki bija pārdzīvojuši daudz, un 60. gadu vidū to dvēseles satikās un saplūda vienā. Mildu joprojām vēlējās izsūtīt uz Sibīriju. Tā slēpās līdz pat 80. gadu sākumam, dzīvoja bez pases, un mans vectēvs viņai palīdzēja. Piedzīvojuši gan laimi, gan vilšanos, kad krievu armija atkārtoti ieņēma Latviju, tie nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu kopā.
 Apziņa, ka manu dzimtu skāruši šādi notikumi, liek arī man justies kā cīnītājai un savas zemes patriotei, es to izjūtu kā pienākumu pret sevi un cilvēkiem, kas cīnījās. Vienmēr atcerēšos stāstu par latviešiem - Mildu un Jāni, kuri nepadevās, riskēja ar savu dzīvību un cīnījās par brīvu Latviju!

 Linda Dobele, 12. klases skolniece

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru