otrdiena, 2012. gada 17. aprīlis

Madaras Zamarinas domraksts


Par Raiņa lugu "Jāzeps un viņa brāļi".


Raiņa luga „Jāzeps un viņa brāļi” ietver nebeidzamu cīņu ar sevi un dzīves netaisnībām, pārdomas un jautājumus, uz kuriem grūti rast atbildes – kā piedot un vai vispār to darīt. Kā aizmirst brāļu cietsirdību un nelaimīgu mīlestību? Kā pilnībā nodoties jaunajai dzīvei? Kur atgūt mieru? Un pāri visiem šis viens - kā dzīvot?
Konflikta cēlonis ir acīmredzams – tēva izteiktā mīlestība pret vienu no divpadsmit brāļiem, bet – vai arī sekas tādas ir? Jā, Jāzeps raud, pārdzīvo, dusmojas un kavējas sāpīgās atmiņās, taču caur viņa vārdiem un rīcību tiek arī konstatēts – Jāzeps mirst. Iekšēji puisī nav palicis nekas cits, kā tukšums. Un viņš kļūst līdzīgs smilšu pulkstenim, kurā nav ne smilšu grauda – vien ietvars liecina par kādreizējām funkcijām, bet laiks tajā rit, nesavaldīts un bezgalīgs. Jāzeps vada savas dienas greznajā Ēģiptē līdzās mīlošajai Asnatei, bet šis laiks tikai rit, tas netiek izdzīvots. Tam nav sava smilšu grauda, kuram atsitoties pret ietvara pamatni, būtu skaidrs – jā, šī diena bija dzīvošanas vērta.
Ierodas Jāzepa brāļi, uzzina pazudinātā brāļa likteni pēc viņu nodevības, un dzenas bērt pulksteni atkal pilnu ar savu nožēlu, asarām un kripatiņu mīlestības, ko Jāzeps tā alcis bērnībā. Bet ir par vēlu – tas, ka nenogurstošās smiltis laiku neskaita, nenozīmē, ka tas pārstāj steigties. Jāzeps ir miris, un to labot vairs nav brāļu spēkos. Un viss, uz ko jaunākais brālis cer – lai viņi vairs neraustu svešas smiltis sev, lai neplēstu pulksteņus un nelaistu brīvībā laiku.
Jo smilšu pulkstenis laiku rāda vien, kamēr tajā ir smiltis. Un ir par vēlu, kad tas tukšs vai pats jau par smiltīm kļuvis.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru