otrdiena, 2012. gada 10. aprīlis

11. klases skolēnu radošie darbi

Par pamatu izmantots lugā "Jāzeps un viņa brāļi" aprakstītais.


Sanda Šulca:


Vēl nesen nācās aizdomāties par to, kas ir mīlestība. Kas ir mīlestība starp vīrieti un sievieti vai brāli un māsu? Mīlestību ģimenē veido pienākums vai pieradums. Tās, ko mēs saucam par ģimeniskām saitēm, neveidojas tādēļ, ka pastāv radniecība. Varbūt esmu pārāk skeptiska, bet neticu, ka mīlestība iestājas automātiski, tikai tādēļ, jo tā vajadzētu būt. Arī ģimenē mīlestība var būt dažāda…
Ja es būtu psiholoģe, noteikti izvērtētu Jāzepa attiecības ģimenē līdz pēdējam  sīkumam un vēl beigās secinātu, ka viņa māte jaunībā sāpinājusi tēvu. Es izdaru secinājumus no tā, ko redzu dzīvē; ar ko saskaros.
Ja reiz Jāzepa ģimenē brāļu mīlestību tik viegli nodzēsa skaudība un alkatība, tad jājautā- kādi apstākļi bija ģimenē? Kādus apstākļus tēvs bija radījis saviem bērniem? No pieredzes varu teikt- tiklīdz ģimenē ienāk otrs bērns, vecākiem ir jāmācās sava uzmanība sadalīt nu jau divām atvasēm. Kāda gan uzmanība tiek bērniem, ja ģimenē ir divpadsmit dēli?
Literārajā darbā Jāzeps meklē atbildi uz jautājumu- vai piedot saviem brāļiem? Manuprāt, jautājums nav pareizs. Īstais skanētu šādi: ”Vai piedot savam tēvam?”
Lai būtu vieglāk izprast manu ideju, mēģināšu to izskaidrot ar piemēru no dzīves… Klasē ir 25 skolēni, visiem vienādas tiesības. Skolotājs vienu no 25 bērniem regulāri novērtē augstāk kā citus, neskatoties uz paveiktā darba kvalitāti. Tālāk, protams, sekos retorisks jautājums… Cik ilgam laikam ir jāpaiet kopš fakta konstatēšanas, kamēr pret šo bērnu būs pavērsusies visa klase? Klase vainos skolēnu, skolēns klasi, bet patiesībā vainīgs bija skolotājs. Līdzīga situācija ir arī lugā. Tēvs izraisīja šo brāļu nodevību, sacīdams, ka mīl Jāzepu vairāk nekā pārējos bērnus. Uzskatu, ka bērns sākumā pieķeras vecākiem, vēlāk brāļiem un māsām (tas notiek arī tādēļ, ka vecākus bērns pazīst ilgāk), turklāt Jāzeps bija jaunākais dēls. Pavisam saprotams, ka brāļi cīnīsies sākumā par tēva mīlestību.
Vēlāk radās doma par balto avi. Jāzeps bija atšķirīgs, bet atšķirīgiem ir grūtāk iekļauties „pelēkajā masā”. Savā ziņā viņam bija jāpārcieš tāds kā iniciācijas process, lai pierādītu sevi  un kļūtu par valdnieku.
Cilvēka dabā ir ilgoties pēc nesasniedzamā. Brīdī, kad ilgi kārotais ir iegūts, tam zūd vērtība, tas kļūst par pieradumu, ikdienu, apziņu, ka tā būs vienmēr. Bet vēl cilvēcīgāk ir nožēlot, kad viss ir zaudēts. Raudāt par nepateiktajiem vārdiem, dzīvot ar smagumu sirdī. Tāds ir cilvēks, un par nožēlu, tur neko nevar padarīt…


Deivids Vasiļjevs:


Tas zieds, tas vārds, ko Jāzeps ilgojas gūt vēl dzīvs - tas ir vārds "mīļais puisīts", ko kāds no viņa brāļiem par viņu teica. Jāzeps ir ilgojies visu mūžu dzirdēt šo vārdu.
Viens vienīgs vārds, ko Jāzeps ilgojās dzirdēt no brāļu mutes mūžīgi. Bērnībā tas viņam netika pateikts no brāļu puses, bet gan no tēva. Brāļi viņu ienīda visu mūžu par sapņiem, ko viņš redzēja.  Visu savu mūžu no brāļiem viņš ir dzirdējis tikai lāstus, sliktus vārdus, apvainojumus. Tas viss krājās Jāzepa sirdī gadiem ilgi. Varētu gan teikt, ka viņš bija tik mīļš un labsirdīgs, bet vienmēr jau kaut kas sirdī paliek.
Mūsdienās, iespējams, beigas būtu mazliet citādākas, jo, lai tādus pāri darījumus piedotu, ir jābūt neaprakstāmi lielai mīlestībai, kas apklāj visu ļauno. Jāzepam bija tā lielā mīlestība. Parasti, tiekot pie varas, cilvēks paliek aukstasinīgs un lielā vara un nauda viņu sabojā, bet Jāzepam bija pilnīgi viss, ko parasta cilvēka sirds varētu kārot. Varbūt, ja Jāzeps būtu citādāks - aukstsirdīgs, viņš brāļus iemestu cietumā, nogalinātu vai izdarītu kaut ko tamlīdzīgu.
Jāzeps daudz cīnījās, lai tiktu ar sevi galā, un beidzot varētu izlemt vai piedot brāļiem, vai nē. Manuprāt, šāds lēmums ir visgrūtākais, jo principā brāļi bija pelnījuši sodu, pat varbūt ļoti smagu sodu, bet Jāzepa mīlestība bija spēcīgāka par atriebību. Man ļoti patika Jāzepa viltība ar graudiem, kad brāļi bada gados atnāca pakaļ graudiem. Jāzeps viņiem iedeva graudus un vēl iedeva naudu pa virsu. Manuprāt, brāļi jau tāpat dzīvoja bailēs, ka kāds pēkšņi varētu uzzināt par viņu noziegumu, un Jāzeps tam visam "piedeva asumu". Es domāju, ka brāļiem arī bija apnicis mānīties, un viņi jau bija paaugušies, jo viņi atgrieza naudu atpakaļ. Varēja jau viņi aiziet un nopirkt graudus vēl par šo naudu, bet, kad tā jau ir nemiers sirdī un tos viss spiež - visa netaisnība, meli - tomēr gribās sākt rīkoties godīgi.
Lai gan Jāzeps bija jaunākais no brāļiem, viņš rīkojās kā vislielākais. Diez vai kāds no brāļiem tā būtu rīkojies Jāzepa vietā. Jāzeps viņiem piedeva, jo viņus mīlēja, savukārt Jāzeps bija Jēkaba mīļākais dēls un saņēma lielāku mīlestību no tēva. Varbūt tomēr pie visa vainīgs tēvs, varbūt tēva nevienlīdzīgā mīlestība pret dēliem bija visam sākums?


Reinis Rembergs: 


 Tas ir saprotams, kapēc Jāzeps tā rīkojās un runāja, viņu nodeva paši tuvākie, kas viņam bija, un to nevar aizmirst visu mūžu.
Jāzepu sagrāva tieši viņa gaidas pēc atvainošanās, lai viņš varētu piedot, bet viss process iznīcināja pašu Jāzepu. Tieši tādēļ cilvēkam pašam vajag piedot pāridarītājiem, lai tas nemocītu tevi pašu, pat ja tas šķiet neiespējami.
Tad, kad jūti, ka piedošanu vajadzēs izspiest ar varu vai arī tādas nebūs vispār, tad piedod pats saviem pāri darītājiem, kaut savas dvēseles miera dēļ, jo ar varu izspiesta atvainošanās nav ne graša vērta. Tādēļ es uzsveru, ka labāk ir piedot pašam. Tas prasa lielu morālo spēku, bet laika gaitā aiztaupa daudz lieku problēmu.
Galvenais, nekad neatsaki palīdzību citam personīgu iemeslu dēļ. Protams, brāļiem vajadzēja gūt mācību, bet ne jau ar tik drastiskiem veidiem.
Arī tu pats vari nonākt viņu vietā, tādēļ nedari citiem sliktu. Pat ja tas nes īslaicīgu labumu, laika gaitā tas tevi iznīcinās, vismaz morāli. Nākotnē šie cilvēki, kuriem tu darīji pāri, var būt atbildīgi par tavu nākotni.
Rainis ar šo tekstu lieliski parāda, ka nav vērts sevi nomocīt citu rīcības dēļ. Atbildi tikai par savu rīcību.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru