pirmdiena, 2012. gada 30. janvāris

Vienmēr kopā ar Dinamo...

Braucot mājās no kādas spēles, aizdomājos par to, kas tad patiesībā ir īsts savas komandas līdzjutējs. Kāda ir atšķirība starp īstu atbalstītāju un vienkāršu cilvēku? Tai laikam ir jābūt  tai sajūtai, kad ir..

„…Tumsa. Skatītāji lēnām ieņem savas vietas. Uz laukuma izslido tiesneši… Beidzot tiek aicināta arī viesu komanda. Pieķeru sevi pie fakta, ka klusībā skaitu sekundes. Jūtu, kā pieaug jau pazīstamais satraukums. Patīkamais satraukums. Atskan  Rīgas Dinamo himna. Un tad pēkšņi iekšā viss sāk griezties, kņudēt.. Mirkli pēc komandas talismana ieslido arī paši spēlētāji. Publika vairs nav valdāma. Emocijas laužas uz āru. Līdzjutēju balsīs saklausāms neviltots lepnums un prieks redzēt uz ledus savu komandu. Iespējams, kāds filologs man nepiekritīs, bet latviešu valodā nav vārda, kas spētu raksturot tās emocijas, ko jūt īsts Dinamo Rīgas līdzjutējs. „

Un tad man ienāca prātā uzskaitīt to, kas manā dzīvē ir mainījies kopš tā brīža, kad ar visu savu sirdi un dvēseli sāku just līdzi un atbalstīt mūsu komandu..

1.   Neviens vasarā negaida septembri. Es to gaidu jau pavasarī. Ļoti vienkārši- atsākas Dinamo Rīgas sezona.

2.  Sezonas beigas ir par iemeslu, kā es to dēvēju „pēchokeja depresijai”. To var ārstēt vai nu ar Latvijas hokeja izlases spēlēm, vai arī jaunas sezona sākumu.

3.  Pat visnejaukākajās nedēļās ir jaukas dienas, kaut vai tikai tādēļ, ka tajā dienā paredzēta spēle.

4. Neapzināti esmu kļuvusi māņticīga. Piemēram..

* ja mēs pēcspēles metienos esam guvuši vārtus, kad es stāvu kājās, tad arī nākamās minūtes nekas mani nepierunās apsēsties.

*mūžīgā vēlme hipnotizēt pretinieku vārtus, cerībā, ka tie sāks mirgot gaiši zilā krāsā.

*nebeidzamās derības un solījumi, ko sev apsolu apmaiņā pret uzvaru spēlē..

*ja spēle iekrīt vienā laikā ar treniņu, vienmēr kāds no ģimenes tiek nolikts par ziņotāju, kas rakstīs sms ikreiz, kad tiek gūti vārti.

5.  Kritikā neklausos, nemainu viedokli. Mūsu puiši ir vislabākie, neskatoties uz spēles iznākumu. 

6. Nevienu spēli neskatos bez emocijām. Esmu arī raudājusi ( ja godīgi, nezinu, kāpēc asaras pašas lauzās uz āru).

7.  Radinieki un draugi jau ir pieraduši pie trokšņa, ko spēj radīt viens cilvēks pie TV ekrāna.

8. Pēc spēles viesistabas grīda ir tīrāka- uz dīvāna nav iespējams nosēdēt. :D

9.  Arēnu jau uzskatu par savām otrajām mājām.

10. Vismaz par vienu ticību esmu droša- Es ticu Rīgas Dinamo!

Uzskatu, ka līdzjutēji un komanda ir viens vesels. Sanāk iet gan caur uguni, gan ūdeni, bet vienmēr- kopā. Fanu uzdevums nav kritizēt pēc pieredzētiem kritieniem. Fanu uzdevums ir palīdzēt tās vairs neatkārtot, palīdzēt atkal „piecelties”. Kas gan mēs esam, lai kritizētu citu cilvēku smagu darbu, ja paši stāvam malā un noskatāmies? Vai to drīkst darīt cilvēks, kas nekad nav rokās turējis hokeja nūju?


Hokejs nav tikai spēle. Man tā ir dzīves sastāvdaļa. Es no sirds mīlu hokeju, mīlu  Rīgas Dinamo.
Sanda Šulca, 11.klase






Nav komentāru:

Komentāra publicēšana