trešdiena, 2011. gada 21. decembris

Mazdēla un vectēva satikšanās muzejā

               
  Kādā septembra dienā skolas muzejā ienāca bariņš zēnu, kuru interesi ekspozīcijā bija saistījušas vecās skolas grāmatas un liecības, kāds palūdza, vai nevar pabungot pa pionieru laika bungām, kāds cits taustīja skautu tērpa komplektā esošo nazīti,  bet viens no viņiem bija ieskatījies fotogrāfijā ar Elkšņu skolas attēlu
( kā zināms, pirms mūsu skolas ēkas Ikšķiles centrā , kurā mācīties sāka 1966. gadā, Ikšķiles bērni soļoja 3,5 km garo ceļu uz Elkšņu skolu – tagad māju vecās šosejas malā pie pašas Ogres novada robežas).
  Puika, apskatījis seno fotogrāfiju, teica, ka šo to ir dzirdējis par to skolu, jo vecaistēvs tur ir mācījies un mazbērniem stāstījis par saviem skolas gadiem, pat esot aizvedis uz to vietu parādīt.
  Nu, ja reiz var saviem mazbērniem pastāstīt, tad nolēmām, ka arī visai klasei derētu zināt, kādi ir mūsu Ikšķiles skolas pirmsākumi. Domāts, darīts. Sazinājāmies ar 5. c klases audzinātāju Edvīnu Meinertu, kurš uzreiz bija ar mieru kādā no audzināšanas stundām kopā ar klasi muzejā tikties ar puisēnu vecotēvu.
  Beidzot jāatklāj, ka zēnu sauc Daniels Urpens, viņa vectēvs ir Ivars Purnis, mācījies  Elkšņu skolā piecdesmito gadu vidū. Ar cieņu pret toreizējiem skolas pedagogiem (J. Lapinski, V.Pūpolu, E. Zirni, T. Liģeri uct.)  Purņa kungs stāstīja, ka ieguvis šajā skolā tādas mācību un darba prasmes, ka varējis vēlāk turpināt mācības Rīgas 1. ģimnāzijā, pabeigt augstskolu Krievijā atomenerģētikas specialitātē un darboties  dažādos tā laika ļoti svarīgos valsts aizsardzības objektos, bijis atomzemūdeņu apkalpes loceklis – vecākais mehāniķis.
Viņa zemūdene, viena no pirmajām pasaulē, izbrauca cauri Ziemeļu ledus okeānam pa ledus apakšu.
   Kā noprotat, dzīves stāsts aizraujošs, piedzīvojumiem bagāts, ne jau vienā reizē bērniem pārstāstāms. Taču galvenais, ka dzirkstelīte iesēta – mūsu pašu vecāki un vecvecāki ir īpaši cilvēki, par viņiem ir interese, viņiem ir ko stāstīt, viņu dzīves gājums ir kā vesela hronika, kuras lapas var šķirt un lasīt. Ceru, ka Daniela klasesbiedri, ejot mājās todien, ne viens vien padomāja, ka arī viņa vectēvs vai vecāmāte varētu atnākt un klasei ko interesantu no savas dzīves pastāstīt. Jauki, ka varam būt stiprais plecs, paraugs, padomdevējs saviem mazbērniem.
   Pēc tikšanās ar Daniela vectēvu uzaicināju piektklasniekus uzrakstīt savus iespaidus par šo tikšanās reizi muzejā. Lielākā daļa arī atsaucās, Mareks bija uzrakstījis pat tādu kā nelielu pētījumu par Ikšķili, par skolu , mācījies izmantot dažādus izziņas avotus. Pēc Daniela vectēva stāstītā par Elkšņu skolu viņš secina: „Man liekas, ka Elkšņu skolā bijis daudz piedzīvojumu un interesantu atgadījumu. Man patika, ka tad skolai bija savs dārzs, kuru vajadzēja mācīties kopt. Vēl man liekas, ka toreiz bērni bija sportiskāki, čakli, dzīvespriecīgi. Liekas, ka viņi nemaz nenožēloja, ka uz skolu tālu vajadzēja iet kājām vai braukt ar riteni vai slēpēm.”
Laura uzsver, ka Daniela vectēva stāsts bijis vienkāršs, sirsnīgs un labi saprotams. Laumai arī visvairāk paticis tā laika skolas dzīves raksturojums, bet Danielai interesanti likušies albūmi un fotogrāfijas ar skolēnu sadzīves ainām. Vēl patikuši stāsti par pionieru laika aktivitātēm un skolēnu formas tērpi. Megijai interesants licies stāstītais par Elkšņu skolas direktoru J. Lapinski, kurš braucis uz skolu ar motociklu un paņēmis pa ceļam arī kādu kājām ejošu skolēnu. Kādu rītu arī Daniela vectēvam uzsmaidījusi laime aizbraukt kopā  ar direktoru. Sintija izdarījusi šādu secinājumu: ”Daniela vectētiņš ir ļoti gudrs, labi zina Ikšķiles vēsturi. Man liekas, ja jau viņš ir tik gudrs, tad viņam vajadzētu strādāt šajā skolā.”
   Purņa kungs ir tik laipns, ka apsolījās nākt uz skolu un pastāstīt par savām gaitām uz kuģiem un zemūdenēm arī lielajiem skolas bērniem, ja viņiem būs radusies tāda interese. Galvenais, ko viņš grib uzsvērt skolēniem – laikus mēģināt izlemt to jomu vai nozari, kas tev interesē, un tad ar visiem spēkiem un varēšanu censties kļūt par labu speciālistu savā nozarē.
                                                                                                                           Skolas muzeja vadītāja A. Indāne







Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru