pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Miniatūras


Strauta čalošana agrā pavasarī.



Tukšums. It kā tāds sekls un truls aizkustinājums. Skumjas, kas liek pieplakt pie zemes un sajust tavus siltos pēdu nospiedumus.

Nogurums. Šķiet, ka spēka pietiek vienīgi, lai izspļautu sevi no sevis. Un kas būtu, ja es ņemtu un izliktu šeit sevi visu, iestādītu sevi šajā strautā, kas izstaro dzīvības spēku?

Banāli. Šobrīd derētu tāda maza eksplozija sevī. Bet cik gan viegli ir eksplodēt un cik grūti sevi atkal salikt kopā! It kā jau varētu sevi salasīt un turēt tādu saplēstu kabatā, tomēr prātīgāk šķiet paņemt sevi plaukstās un palaist pa straumi. Nebūšu savtīga, neslēpšu sevi savā kabatā. Dalīšos ar savu garīgo tukšumu, savu gružu impēriju.

Tukšumam nav robežu, tam nepieder nekas, izņemot atbalsi no strauta čalošanas agrā pavasara rītā.

Annija Grosa, 10. kl.


Saulriets pie jūras.




Sēžot pie jūras saulrieta laikā, liekas, ka laiks paskrien nemanot. Dažās minūtēs tavam ķermenim un prātam izskrien cauri emociju viesulis.

Jūra ir mierīga kā guļošs mazulis šūpulī. Gar jūras krastu spārnos paceļas nemierīgās kaijas, kuras kliedz savu skaļo dziesmu.

Tu sēdi smiltīs, uz miesas jūti viegli garām skrienošo vēju. Ir vēsi, bet tev blakus sēž cilvēks, kurš tevi sasilda ar savu mīlestību un ar to vien, ka viņš IR. Lēnām lielā, sarkandzeltenā saule iekrīt jūrā. Saule tajā īsajā norietēšanas mirklī izskatās kā degoša lode, kas triecas zemē, lai izšķaidītu to sīkos gabaliņos.

Mākoņu maliņas no saules iekrāsojušās sarkanā krāsā. Krāsas ir tik spēcīgas, ka tajā mirklī gribētos tikai vienu – būt tai nemierīgajai kaijai, kliegt savu skaļo kliedzienu un justies brīvai debesīs. Gribētos sajust jūras smaržu un kliegt, cik viss ir brīnumains!

Elza Rābe, 10.kl.








Mana bērnība.



Manai bērnībai ir rozā brilles un mākonīši ar zelta maliņu. Vēlmes, kas nekad nepiepildīsies, un sapnīši par piemīlīgiem ponijiem, kaķēniem un citiem zvēriem. Domas par nākotni un to, lai sapņi piepildās. Es atdutos pret realitāti, un asaras sāk birt kā pupas.

Prieks un smaids katru dienu ir kā slēptā iedomu pasaule, kurā vēlos apmesties. Domāt tikai to, ko no visas sirds vēlies! Katrai dienai var piešķirt savu priecīgo notikumu, savas krāsas un savdabīgo prieku. Bērbnība silda sirdi.


Krista Marija Etele Tingbranda 7.b klase



Mana bērnība.



Manai bērbnībai ir spilgtas krāsas un smaidīgas kontūras. Bērnišķīgas acis un ģimeniskas mīlestības lūpas. Gari, zeltaini, vasaraini un puķēm tīti mati. Skropstās tai mirgo eglīšu virtenes un mīļlietiņas. Degungalā skaisti spīd mirgojošas sniega pārslas. Vaigos tai pļavas sārtais ābiliņš. Un pirkstu gali – tie runā paši par sevi! Tās āda ir maiga un jauka. Ar bērnību pavadītās dienas nekad vairs neatgriezīsies...ja nu vienīgi sapņos.

Kā gribas atkal sajust zeltainos matus, skaistās acis un mīlestības pilno dvašu!


Šarlote Bitāne, 7.b klase


Mana bērnība.



Mana bērnība ir smieklu, draudzības un mīlestības dārzs. Tā ir pilna ar notikumiem un zied kā puķes. No tās staro daudz atmiņas un priecīgas emocijas. Tā dzīvo dziļi manā sirdī un silda to. Dažreiz no tās līst skumju asaras, citreiz – smieklu jūra.

No rītiem staro mazs smaids un liels apskāviens. Dienas vidū līst piedzīvojumu kalni un smieklu stari. Tā ir kā vasaras siltās dienas, kas garšo pēc mellenēm un zemenēm.

Mana bērnība ir zeltainu rapšu lauks – pilns siltuma un mīlestības.


Katrīna Siliņa, 7.b klase

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru