ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

Interesantākie tēli F. Šillera lugā „Laupītāji”


Luga „Laupītāji” ir pirmais nozīmīgais vācu autora Frīdriha Šillera darbs, kurā spilgti un emocionāli attainots kontrasts starp labo un ļauno, cildeno un zemisko, meliem, nodevību un patiesu mīlestību. Galvenie lugas varoņi ir dižciltīgā un pārtikušā ģimenē dzimuši divi dēli - Francis un Kārlis - un viņu tēvs Maksimiliāns fon Mors, grāmatas darbības laikā valdošais grāfs, kā arī aso konfliktu viens no galvenajiem iemesliem, Kārļa mīļotā un saderinātā, apburošā Amālija fon Ēdelreiha. Pēc manām domām, tieši šie bija lugas spilgtākie un interesantākie tēli, kuru atšķirīgie uzskati, jūtas, emocijas, nodomi un darbības attainotas visplašāk un visemocionālāk.


Grāfs fon Mors, kurš darbā dēvēts par veco Moru, bija cienījams, dzīvesgudrs vīrs, kurš, manuprāt, patiesi mīlējis savus dēlus. Audzinājis un rūpējies kā par vienu, tā arī par otru. Lolojis cerības un sapņus par dēlu gaišo nākotni un labo dzīvi. Tomēr varaskāre un  greizsirdība spēja ņemt virsroku pār jaunākā dēla cilvēciskām jūtām, un pateicības vietā viņš tēvu iedzen tieši nāvei rīklē. Vecā Mora labā sirds un spēcīgās jūtas pret abiem saviem dēliem atklājās darba fragmentos, kur viņš, neskatoties uz pārdzīvojumiem un dēlu posta darbiem gan pasaulē, gan pret viņu pašu, joprojām spēj piedot ikvienu grēku, gaidot Kārli atgriežamies, kad vien viņš būs tam gatavs. Tāpat viņš daudzkārt spējis piedod Francim  viņa nekrietnos vārdus, kad Francis nolādēja pats savu tēvu, piesaucot tā nāvi. Vecais Mors no sirds mīlēja ne tikai savus dēlus, bet arī ar Kārli saderināto Amāliju kā paša meitu. Amālija, jauna daiļava ar patiesi skaidru sirdi, kura kaislīgi mīlēja Kārli, spēja palikt tam uzticīga pat tad, kad viņu satrieca ziņas par mīļotā nāvi. Viņa atraidīja Franci un ar patiesām rūpēm palika līdzās vecajam Moram, kurš, uzzinājis par nelaimi, kļuva arvien vārgāks. Lugas beigās, sastapusi savu mīļoto, kurš grasījās aiziet, atstājot arī Amāliju, viņa apliecināja savu mīlestību un uzticību, lūdzot savu nāvi, ja Kārlis viņu patiesi nolēmis pamest.


Galvenie varoņi šajā darbā ir divi brāļi, kuru atšķirīgo personību raksturojums caurvij lugu, noslēdzot to ar asu konfliktu. Vecākais dēls Kārlis Mors ir godīgs un cildens puisis, kurš, cerot pārmācīt pasaules neliešus, izvēlējies savdabīgu ceļu – viņš kļūst par drošsirdīgu, spēcīgu un apņēmīgu laupītāju bandas vadoni. Kārlim šis laikmets šķiet garlaicīgs un netīkams, kur pazudusi drošsirdība, varonīgums un viss ieslīdzis rutīnā. Puisim netīk šāda dzīve, viņš mīl brīvību un vēlas mainīt pastāvošo kārtību, izmantojot visdažādākos līdzekļus. Lai arī par viņa darbiem tika samaksāts ar nevainīgu ļaužu dzīvībām, Kārlis sirdī joprojām bija cēls un labsirdīgs. Tieši tādēļ viņā raisījās šaubas, kad jūtas un domas vairs nesaskanēja ar paša darbiem. Turklāt Kārlis patiesi mīlēja savu tēvu, un viņā kvēloja patiesas jūtas pret Amāliju. Diemžēl, saprotot par ko ir kļuvis, kādus posta darbus veicis, Kārlis nespēj piedot arī pats sev. Puisis ir godprātīgs un nelauž laupītājiem doto solījumu. Viņš nogalina mīļoto un pēc tam, vēl pēdējo reizi palīdzot kādam nabaga zellim, cēlsirdīgi nodot pats sevi taisnīgai tiesai. Pretstats Kārlim šajā lugā ir viņa jaunākais brālis Francis – nekrietns, viltīgs un zemisks jauneklis. Viņa neizmērojamā varaskāre un alkatība, kas mijās ar skaudību un naidu pret savu vecāko brāli, neatstāj sirdī vietu ne godam, ne sirdsapziņai. Francis ir spējīgs ne vien nepatiesi apmelot savu brāli, tādējādi izpostot tā dzīvi, attiecības ar tēvu un iespēju mantot troni, bet arī nogalināt paša tēvu un censties aizvilt Kārļa saderināto Amāliju. Francis neskaita lūgsnas, nepazīst žēlastību un pašlabuma vārdā spējīgs pārkāpt jebkādas robežas līdz pat brīdim, kad, apjautis nāves briesmas, pats atņem sev dzīvību.


Uzskatu, ka šī luga ir kā piemērs tam, cik cilvēks spēj būt alkatīgs, skaudīgs, nodevīgs un liekulīgs pat pret savu tuvāko. Cik daudz cilvēks spēj piedot, kā, piemēram, vecais Mors spēja piedot saviem dēliem. Caur Amālijas uzticību un upurēšanos var iepazīt patiesu mīlestības spēku. Apjaust Kārļa sirds patieso labestību pat tad, ja cīņa par taisnību maksā nevainīgu cilvēku dzīvības un posta darbus. Autors ļoti spilgti atainojis spēcīgās emocijas un tēlu raksturu īpašības, ļaujot arī lasītājam spilgtāk izjust līdzpārdzīvojumu lugā notiekošajām darbībām un nereti asajām situācijām.


Alise Sika, 11. klase

3 komentāri: