sestdiena, 2011. gada 7. maijs

Lotiņas Minsterē

 


      Tu-tu-ru-tu-tūūū!!!! 28. aprīļa agrā rīta stundā pie skolas atskan autotaure. Kam domāts signāls? Signāls domāts Ikšķiles vidusskolas skolēniem, skolotājām Ingūnai, Zanei, Dinai, Līgai, Vitai, režisoram Oskaram un skaņu operatoram Sandim – visiem, kas dodas uz Minsteri, lai iesildītu turienes tautiešu sirdis gan ar dziedāšanu, gan teātra spēlēšanu.


      Samērā neilgā laikā izdodas īstenot plašu kultūrprogrammu. Pēc nakšņošanas Polijā dodamies uz Minsteri, kur mūsu pirmajā iebraukšanas vakarā paredzēta uzstāšanās Minsteres Universitātē divu valstu – Latvijas un Krievijas – prezentācijas vakarā. Latviešu studentes Zandas prezentāciju par Latviju  lieliski papildina mūsu meiteņu dziedātās un puišu – ģitāristu -  pavadītās dziesmas. Kad nobaudīti studentu gatavotie nacionālie ēdieni, vakars ieņem neformālu gaisotni, un laiks sevi parādīt, kā arī citus iepriecināt mūsu skolas improvizatoriem… Tā kā studentu auditorija ir daudznacionāla, tad improvizēšana, protams, angļu valodā.


      Nākamajā dienā Latviešu centrā notiek ceļojuma galvenais notikums – izrāde „Divas Lotiņas“, kas īpaši iepriecina un aizkustina mūsu tautiešus. Pēc izrādes kopīgi ar Minsteres latviešiem - sirsnīga sadziedāšanās, minsterieši būtu gatavi to darīt līdz pašam vakaram, bet, tā kā mums vēl jāiepazīst pilsēta un jāiedanco pavasaris Vācijā, tad pēc  Minsteres latviešu gatavoto dāsno uzkodu nobaudīšanas dodamies pilsētas ielās.


  Ko par to visu saka paši jaunieši? Lūk, ko viņi saka!


     


„ Minstere ir skaista pilsēta. Cilvēki – jauki, aktīvi un izpalīdzīgi. Pilsētā skaisti parki un greznas baznīcas. Tur var sastapt zaķus parkā, vāveres kokos. Riteņi visās malās. Riteņbraucēju ka biezs, tie tur augstā cieņā! Vispatīkamākais, ka cilvēki tev uzsmaida un apjautājas, kā klājas un kā patīk Minstere.“


(Linda F.)


    


 „ Biju patīkami pārsteigta par Minsteres Latviešu centra iemītniekiem – jauki, smaidīgi, pozitīvi noskaņoti. Īpašs pārsteigums – ungāriete, kas dzīvo centrā, ir precējusies ar latvieti un iemācījusies runāt latviski. Tas lika aizdomāties par tiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, bet nerunā valsts valodā. Kad dziedājām Latviešu centra publikai, man bija lepnums par  to, kas es esmu un no kurienes nāku. Arī saviļņojums, ka ļaudis, kas dzīvo svešumā, tik un tā atceras dziesmas un tomēr skumst pēc dzimtenes. Runājot ar šiem cilvēkiem, sapratu, ka viņi gribētu atgriezties dzimtenē, bet ekonomiskās situācijas dēļ tas nav iespējams. Nekur nav tik labi kā mājas!“ (Elīna)


 


  „ Viens no labākajiem ceļojumiem manā mūžā. Skolotājas un visa kompānija bija super! Patika tas, ka nebija jāstaigā pa muzejiem, kas dažkārt ekskursijās ir par daudz un pārspīlēti. Nenožēloju, ka piedalījos! 10/10! Nākamgad jāatkārto!“


(Jānis O. 10.kl.)


 


    „ Jau pašā sākumā radās sajūta, ka mūs tur patiešām gaida – viss bija sagatavots un sakārtots, lai mums būtu pēc iespējas ērtāk. Pirmajā vakarā konstatēju, ka pilsēta ir internacionāla, tajā mitinās cilvēki no dažādām pasaules valstīm. Laikam tāpēc cilvēki likās atvērti, draudzīgi un komunikabli.


    Patriotiskas emocijas pārņēma koncertā Minsteres Universitātē, kur tika prezentēta Latvija un mēs dziedājām latviešu dziesmas. Neesmu pārliecināta, vai cittautiešiem tas viss gāja pie sirds, bet tur esošajiem latviešiem noteikti tas bija pozitīvs mirklis, kas lika aizdomāties par mājām…“


 (Linda P.)


 


    „ Pēc latviešu diezgan drūmās un dažkārt negatīvi noskaņotās sabiedrības minsterieši likās apmierināti un smaidīgi. Man šo emociju pietrūks…“


 (Arta)


 


   „ Kaut arī jauniešiem Vācijā tiek dota liela brīvība, ielās viss ir tīrs un sakopts, valda miers un klusums. Cik noprotu, arī riteņus te neviens nezog. Šī ir tā vieta, kur noteikti gribētu atgriezties.“


 (Niks)


 


   „ Minsteres brauciens noteikti paliks atmiņā kā viens no jaukākajiem skolas laika piedzīvojumiem. Kopības sajūta, patriotisms padarīja visu tik emocionālu un sirsnīgu. Kur tie laiki, kad jaunieši izklaidējās, sanākot kopā un dziedot latviešu dziesmas!


  Šis brauciens noteikti bija svarīgs ne tikai mums, bet arī Minsteres latviešiem, mēs atvedām viņiem kādu mazumiņu no dzimtenes – gan kādu našķi, gan dziesmas, gan dzejas…“


 (Linda S.)


 


    „ Katru gadu 1. maijā Vācijā notiek vasaras atnākšanas festivāls, tas ir iecienīts jauniešu vidū, jo tā ir iespēja atkal satikties, iepazīties ar jauniem draugiem, klausīties mūziku un baudīt brīvību. Tiekoties ar Minsteres jauniešiem, aizmirstas valodas barjera, apziņa, ka esam no dažādām vietām, kuras šķir vairāki tūkstoši kilometru. Cits citam mācījām latviešu un vācu vārdus. Tāpēc, ja kādreiz esat Minsterē un dzirdat kādu jaunieti latviešu valodā sakām: „ Labdien!“ – tad ziniet, tā ir mūsu skola!“


 (Agnese)


 


    „ Ar katru kilometru, kas tuvināja mūs galamērķim, jutām, ka iebraucam vasarā. Garais ceļš tika aizpildīts ar dažādām spēlēm un dziesmām. Arī pašā Minsterē garlaicīgi nebija – baudījām skaisto pilsētu, sēdējām parka zālītē un vērojām, līdzīgi kā Rīgā baložus, lēkājam zaķu ģimeni.


    Arī cilvēku atsaucība nenovērtējama, ne bieži gadās, ka draugu pulciņš no Latvijas tiek aicināts Vācijas pilsētas itāļu picērijā, kuras darbinieki nerunā angliski, bet brīnumainā kārtā latviski, turklāt brīvi, jo valodu iemācījušies, skatoties TV.“


 (Sanda)


     „ Vasara. Visapkārt vasara. Minstere jeb kā pie vāciešiem – Muenster – man saistās ar vasaru. Kokiem lielas lapas, fazāni, kas bizo riņķī, un saule, kas patīkami silda. Salīdzinot ar Latvijas pavasari un pagaidām vēl lapu nenosegto pelēkumu, tur ir sava veida oāze, kur viss zied un cilvēki ir smaidīgi.


     Pārbraucot mājās un atceroties braucienu, atmiņā palikuši gan truši pilsētas centrā, gan neparastie ziedi neskaitāmo riteņbraucēju celiņu malās, gan Viktora, Latviešu centra darbinieka un mūsu mīļā sagaidītāja, acīs asaras, mums dodoties atceļā uz mājām. Manuprāt, brauciens bija ar plusa zīmi!“ 


(Dace)


    Tikai tādam darbam, kas ar mīlestību darīts, ir vērtība. Un mūsējie to zina. Kad no sirds dodam, no sirds arī saņemam…. Paldies visiem, kas  mūs atbalstīja šīs brīnišķīgās idejas tapšanā par īstenību! Un tādu cilvēku bija ne mazums….


  


                                                      Ceļotāju vārdā -  skolotājas Ingūna un Zane


 


 



[gallery columns="4"]

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru