piektdiena, 2011. gada 11. marts

„Mans jā un mans nekad” /E.Raups/

             Dzīve ir iespēju bezgalība, jautājumu jūra. Kādu atbildi tai sniedzam – katra paša ziņā. Lai arī cik daudz mūsdienu gaišo prātu sprieduši, lai cik daudziem tas būtu nejauši ienācis prātā – joprojām situācijās, kurās vajadzētu dzirdēt pārliecinošu vai vismaz cerību pilnu „jā”, tiek teikts vai nodomāts „nekad”. Jo, lai cik iedvesmojošas nebūtu runas par iespēju daudzveidību, par traukšanos dzīvē – cilvēka daba nemainās, viņš ir un paliks bailīgs, šaubīgs un aizdomu pilns. Bet tā nedrīkst – nekad.


            Tā kā cilvēki ir tendēti uz sevis attīstīšanu, uz pilnvērtīgas ikdienas radīšanu, ikvienam vajadzētu aizdomāties, vai „nekad” ir pareizais ceļš uz to. Vai tas vispār ir ceļš, vai ved cilvēku pozitīvā virzienā. Manā skatījumā „nekad” ir robeža, tā ir siena, kas nošķir ilūzijas par to, kā varētu būt, no tā, kā ir patiesībā. Spēcīga siena, ja to būvējis spēcīgs cilvēks – reizē skaisti un biedējoši, jo rakstura stingrība un apņēmība, lai arī varenas personības sastāvdaļas, var sagraut gan sapņus, gan cilvēkus un to savstarpējās attiecības. Spēcīgs „nekad” ir tāds, kurš tiešām arī nozīmē „nekad” – aizver durvis uz kādiem notikumiem, piedzīvojumiem, arī pārdzīvojumiem. Kā jau visam pasaulē, tam ir divas puses – „nekad” pasargā, bet pazudina, sniedz drošības sajūtu, bet iesēj šaubas par dzīves ritumu, par cilvēkiem, par emocijām. Tas neprasa neko, lai pateiktu „nekad”, bet prasa daudz spēka, lai pārliecināti šo vārdu turētu. Un bieži vien pretī nedod neko citu, kā nožēlu.


            „Jā”, lai arī vizuāli niecīgs vārds, slēpj sevī mutuļojošu spēku, slēpj drosmi un uzdrīkstēšanos. Kas ir svarīgi – tas izraisa rīcību. Mūsdienu pasaulē pārāk daudz tiek noklusēts, pārāk daudz tiek laists garām, iekšējām iztēles ainām rīcība neseko. „Jā” vienmēr izraisa sekas, pat ja tās nemanām, tas var būt atvieglojums, var būt kā aicinājums mesties dzīves epicentrā. Bet, protams, tam ir divas puses. Bailes, vajadzība uzdrīkstēties, nožēla – tas viss ir iespējams, kad lūpas izteikušas šo īso un šķietami vienkāršo vārdu, tomēr, manuprāt, tam var tikt pāri – ieguvums ir pārāk noderīgs, lai stāvētu savas dzīves augstākajā virsotnē un domātu: „Lēkt vai nelēkt?” Tur, kur vai nu nekad nav būts, vai no kurienes citi nav atgriezušies. Protams, varbūt šī izvēle viņus iznīcināja, bet – ja nu tie neatgriežas laimes dēļ, vēlmes doties savā dzīvē tikai uz priekšu dēļ? Nekam dzīvē nav garantijas – tikai tam, ka, ja esi piedzimis, kādreiz arī nomirsi, bet cilvēki maldīgi domā, ka uzdrīkstēšanās ir garantija tam, ka sāpēs, ka atturēšanās ir garantija drošībai. It nemaz – bez uzdrīkstēšanās nebūtu tapis nekas no visiem lielajiem sasniegumiem, jā, iespējams, nebūtu arī sāpējis, bet patiesībā ciešanas ir neatkārtojams ieguvums. Tās veido pieredzi, apstiprina to, ka esi patiesi dzīvs, nevis vadi tukši savas dienas, ar katru no tām kļūstot arvien vienaldzīgāks pret pasauli un emocijām. Un „nekad”, lai arī pasargā no daudzām nevēlamām varbūtībām, rada vienu no biežāk dzirdētajiem un apdomātajiem jautājumiem: „Kā būtu, ja būtu?” Iespējams, tas cilvēka dzīvē neko daudz nemaina, bet var gadīties arī mērot savu ceļu, pastāvīgi domājot par kādu spožu sānieliņu, kurā tomēr laika trūkuma vai sevis uzceltās sienas dēļ neiegriezies. Var sanākt attapties un skriet kā vēja nestam, lai atdurtos pret auksta, neko nevēstoša dzelzs vārtiem ar izkārtni „Slēgts”. „Jā” prasa daudz, lai to pateiktu, tas prasa arī daudz, lai īstenotu teikto. Bet tikpat daudz un pat vairāk tas dod pretī.


            Cilvēka „jā” un „nekad” ir viņa izvēle, viņa rīcība un atbildība. Tā var dot, var arī ņemt. Tā var graut un reizē celt. Var mainīt un atstāt visu, kā bijis. Bet ir kas tāds, kas atsver visas pūles un sāpes – tā ir dzīve. Tā pati iespēju bezgalība, kas pelnījusi manu „jā”...


Madara Zamarina, 10. klase

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru