pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Laiks un telpa -10. klases pārdomu darbi kulturoloģijā

 


Laiks ir pati mūsu dzīve



 

                   Domājot par to, kas tad īsti manā uztverē ir laiks un kā to izskaidrot, esmu nonākusi pie secinājuma, ka patiesībā es nemaz tik viegli nevaru laika būtību ietvert vārdos vai kādā definīcijā. Uzskatu, ka laiks ir kaut kas tāds, ko mēs nespējam nedz ietekmēt, nedz mainīt. Bieži vien mēs jūtamies ļoti apmierināti, jo domājam, ka nu esam ietaupījuši laiku, piemēram, padarot divas lietas vienlaikus. Taču patiesībā ne jau laiku esam ietaupījuši vai pazaudējuši, bet gan izmainījuši pastāvošo ritmu savā dzīvē.


                   Nevienam nav noslēpums, ka cilvēks pēc dabas vienmēr ir bijis zinātkārs. Mēs tiecamies atklāt,izpētīt, izzināt, definēt un vēlāk arī ietekmēt it visu, ar ko sastopamies dzīvē. Arī laiku cilvēki ir mēģinājuši pakļaut savām vēlmēm, ko pierāda nebeidzamie centieni izgudrot laika mašīnu, kas, cik man zināms, joprojām gan nav izdevies. Pēc atklāsmes, ka laiku nevar pielāgot cilvēkam, cilvēks ir pielāgojies laikam, izveidojot noteiktu sistēmu tā skaitīšanai un apzīmēšanai. Jau senie cilvēki, vērodami nakts un dienas, gadalaiku maiņu, cilvēka dzīves cikla ritējumu, izteica pieņēmumus par laika esamību. Vēlāk radās pulksteņi un kalendāri, kas cilvēku dzīvē nodrošināja lielāku sakārtotību un precizitāti. Mūsdienās cilvēku dzīve ir kļūst arvien saspringtāka, tādēļ pulkstenis ir neatņemams laika mērītājs, kas palīdz plānot ikvienu mūsu darbību. Ja pieņem, ka laiks visiem rit vienādi, kādēļ gadās tā, ka pasaulē  ir cilvēki, kas ir ļoti aizņemti un rautin raujas, lai visu paspētu, bet ir arī tādi, kas nemaz nesūdzas par laika trūkumu?


                   Daudzi apgalvo, ka laiks ir jāsaplāno tik daudz lietām – neskaitāmiem darbiem, pulciņiem, pasākumiem, kā arī draugiem, ģimenei un atpūtas mirkļiem. Tomēr kāds cits ļaujas dzīves plūsmai un nemaz neuztraucas, vai atliks laika visām šīm lietām. Tātad laika izjūtai un tā nozīmīgumam ir ļoti individuāla un reizēm krasi atšķirīga izpratne. Interesanti ir tas, ka vienu un to pašu laika sprīdi mēs spējam izjust tik dažādi. Piemēram, cik maz šķiet desmit minūtes, kad no rīta nozvanījis modinātājpulkstenis, bet cik gan daudz tas ir skolā pēdējā mācību stundā.


                   Varbūt tieši tādēļ ir tik grūti izskaidrot un definēt laiku, jo ikviens to uztver citādi. Kādam tas steidzas, kādam trūkst, bet citam laika ir tik daudz, cik vien nepieciešams.Es uzskatu, ka laiks patiesi ir pati mūsu dzīve, un tikai pašu ziņā ir tas, kā mēs to izmantojam.


 


Alise Sika


 


„Tu vari iznīcināt savu šodienu, par daudz domādams par rītdienu.”


(Džīna Džoplina, amerikāņu dziedātāja.)



 

              Laiks ir pretstats- mirklis un miljardi gadu, pagātne un nākotne. Laiks ir pasaules pamatā. Dzīves pamatā. Bet- vai tas ir tik nozīmīgs, cik svarīgu to mīl pataisīt dzīves ideālisti? Tie, kuriem jātiecas pēc augstākā, pēc labākā, lai pēc tam tas viss- gadiem krātais un lolotais,  paliktu... nekur. Vai ir to vērts? 


              Visam jābūt līdzsvarā. Lai nedominētu kas noteikts, lai nevaldītu haoss. Lai viss dzīvē būtu ar noteiktu mērenību. Un tomēr, nozīmīgākais ir acumirklis- laika posms, kurā tu dzīvo. Šeit un tagad. Un cilvēkam jāļauj mirkļiem brīvi plūst- mainīties, jāmāk tos neaizturēt. Negaidīt tos kā brīnumus. Tikai just. Saskatīt. Iemīlēt. Un palaist. Taču visam jābūt līdzsvarā. Paturēt to palīdz atmiņas – tajās var pakavēties, kad realitāte šķiet pārāk skarba vai apnicīga. Tieši tāpat cilvēkam vajag sapņus, tam vajag darbināt savu fantāziju, cerot, gaidot, spriežot par iespējamībām un minot par likteņiem.


            Varētu sacīt, ka ir trīs veidu cilvēki: tie, kuri nespēj šķirties no pagātnes, tie, kuri dzīvo mirklim, kā arī tie, kuri nespēj sagaidīt nākotni. Un katram veidam viennozīmīgi ir savi plusi un mīnusi. Tikai jāuzdod sev jautājums - ko cilvēks iegūst, kavējoties domās, atmiņās un notikumos, kuri nekādi vairs nav izmaināmi? Viņš eksistē. Pagājībā.


            Ko iegūst cilvēks, kurš nepārtraukti lidinās kaut kur virs realitātes, sapņojot par to, kas vēl nav noticis un, iespējams, nekad tā arī nenotiks? Minot atbildes uz jautājumiem, kuri, iespējams, pat nav un netiks uzdoti? Viņš tikai eksistē. Nākamībā.


            Cilvēks, kurš dzīvo tikai un viebīgi mirklim, nav labāks. Itin nemaz. Tas nedomā par to, kas bijis. Pat, ja vajadzētu. Un nevēlas domāt par to, kas notiks- ar viņu, apkārtējiem, vidi, pasauli, laiku. Kaut vai taureņiem- šim cilvēkam tas nešķiet svarīgi. Pat, ja tas neko nekaitētu. Mirkļa cilvēks dzīvo vairākkārt, ne vienreiz- no mirkļa uz mirkli, jo tos nesaista nekas vairāk par vieglu pāreju.Tos nevieno nebeidzamais laika ritums, tikai apstākļi, sakritības un emociju uzplaiksnījumi.


            Ir jāmācās saskatīt robežu, apzināties mēru. Jāmācās dzīvot tā, lai bijušais un nākošais netraucētu ar visu sparu, būtību un dzīves mīlestību izdzīvot esošo. Kā reiz teicis izcilais rubaju meistars Omars Haijāms:


„Kā ūdens upē, kā tuksneša vējš – tā skrien mūsu dienas.


Divas dienas man vienaldzīgas :


Diena, kas zudusi jau,


Un tā, kas atnāks man rītu”.


                   Jā - mums jādzīvo šodienā. Tomēr nevajag būvēt jaunu Ķīnas mūri starp šodienu un rītdienu. Starp mirkli un bezgalību. Jo galu galā tas ir un paliek laiks- laiks, kurā ietilpst mūsu dzīve, miljoniem dzīvību pirms mums un tāpat arī pēc. Laiks apvieno „bija”, „ir” un „būs”, tas ir  bezgalīgs ritums, kuram tieši tāpat jābūt līdzsvarā...


 


Madara Zamarina


 


Laiks ir nauda


 


                  Izvēlējos šo tematu, tāpēc, ka šis izteiciens lieliski atbilst mūsdienu dzīves ritmam. Laiks un nauda ir divas lielākās vērtības 21.gadsimtā. Bez laika un naudas mūsu dzīve būtu neiedomājami sarežģīta.


                  Kā vienu no piemēriem varu minēt biržas. Tas ir lielisks piemērs, ka laiks ir nauda, jo katra sekunde ir svarīga. Sekundē X tu vari iegūt naudas summu, kas desmitkārtīgi pārsniedz to summu, kuru tu sākotnēji tur ieguldīji, tomēr sekundē Y tu vari palikt pie sasistas siles, neatgūstot nevienu santīmu no ieguldītās summas.


                 Katru dienu, ik uz soļa varam sastapties ar šī izteiciena būtību. Ja nokavējam ikmēneša kredīta maksājumu, telefona rēķina vai dzīvokļa īres apmaksu, mums tiek piespriesta papildus soda nauda par katru nokavēto dienu, tāpēc cilvēks bieži vien cenšas visus maksājumus veikt laikā, lai netiktu piespriesta papildus maksa, bez kuras var lieliski iztikt savlaicīgas norēķināšanās gadījumā. Šis piemērs taču skaidri parāda, ka laiks ir nauda, vai ne?


                 Gandrīz katram pieaugušajam ir darbs (pieņemot, ka valstī šobrīd nav ekonomiskā krīze un bezdarbs). Tas lieliski pierāda to, ka katra diena, kas nogulēta mājas, rada zaudējumus ģimenes budžetam, jo nereti darba devējs nevēlas maksāt darbiniekam par tām dienām, kuras viņš slinkuma dēļ ir pavadījis mājās.


                 Tāpat šo izteicienu var attiecināt uz cilvēka dzīvi. Cilvēks ar katru dienu kļūst arvien vecāks,  un bieži vien cilvēks nevēlas tērēt lieki laiku nemateriālām lietām, piemēram, sarunai ar sen nesatiktu draugu. Viņš izvēlas labāk doties mājup un veikt darbus, kas radīs viņam jelkādu materiālu labumu vai gandarījumu. Cilvēkiem nereti ir vieglāk nopirkt jau gatavas lietas, nevis izgatavot tās pašiem. Pa to laiku, kamēr tiktu gatavota kāda konkrēta lieta, viņš var paspēt izdarīt vairākas citas lietas. Dzīve paliek arvien pieblīvētāka. Palielinās izdarāmo darbu skaits, bet laiks, kurā tas viss ir jāizdara –nemainās.


                  Manuprāt, lieki pieminēt, ka mēs dzīvojam materiālajā gadsimtā, kad lielāka nozīme tiek piešķirta materiālām lietām, tomēr laiks, manuprāt, ir vienīgā vērtība pasaulē, kas katram cilvēkam tieši tik daudz, cik ir, un viņam nav iespējams nopirkt vairāk.


 


Jānis Ozoliņš



 

Laiks ir tikai ilūzija.


           


                      Stāvu autobusa pieturā, autobuss kavējas. Ieskatos pulkstenī, bet gaidītās mūžības vietā pagājušas tikai divas minūtes. Viens no Einšteina relativitātes teorijas pierādījumiem.  Laiks ir  mana ilūzija, ko rada apziņas stāvoklis - eksistēšana telpā.  Mēs apzināmies secīgās izmaiņas mūsu dzīvē. Dzīve - tas ir laika posms, kurā dzīvoju - pagātne, tagadne un nākotne.


                Laika apzināšanās piemīt tikai dzīvajam. Tātad laiks = dzīve. Dzīve ir kā sapnis, no kura mūs var atmodināt tikai nāve. Laiks ir kļuvis par svarīgāko elementu mūsu sabiedrībā, tāpēc mēs iedalām savu dzīvi trīs periodos, lai vieglāk apzinātu laika nozīmi. Ar vārdu „pagātne” apzīmējam visu, kas jau ir noticis un pārdzīvots, tas ir ceļš, kas jau noiets. Ar vārdu „nākotne” tikai to, kas vēl notiks, bet tagadne vienkārši nepastāv. Viss vai nu jau ir noticis, vai vēl tikai notiks. Mēs virzāmies nākotnē, bet mūsu noietais ceļš paliek pagātnē. Nekam virs Zemes nav īsta reāla ilguma, jo nekas nepaliek bez izmaiņām pat sekundes vismazāko daļu. Un sajūtas, ko mēs gūstam no iespējamās laika sadalīšanas, kuru pazīstam kā tagadni, izraisa nesaprotami uztveres mirkļi, kurus sajūtam ar maņu orgāniem atkarībā no tā, kad priekšstats (nākotnes sfērā) pārvēršas par atmiņām (pagātnes sfērā). Mēs pārāk daudz gremdējamies atmiņās un pārāk daudz domājam par nākotni, bet tikai retais spēj izbaudīt šo brīdi.


                  Triloģijā „Matrix”  pastāv ideja, ka viss, ko uztveram, kā apkārtējo pasauli , ir tikai simulācija, ka patiesībā realitāte ir pavisam atšķirīga. Varbūt arī izpratne par laiku nav īsta? Varbūt tā ir tikai mūsu prāta radīta ilūzija, ka dzīvojam laikā? Kā tas var būt? Kā mēs vispār gūstam jebkādu informāciju par pasauli?  Ar neironu palīdzību mēs uztveram skaņu, krāsu, smaržu, temperatūru, un tas mums liek domāt, ka apzināmies vidi, kurā dzīvojam. Bet vai varam pārliecinoši teikt, ka viss, ko jūtam nav maldinošs? Ja šis viss ir tikai viena ilūzija, tad arī laika nozīme nav svarīga. Savos sapņos mēs domājam, ka tikai sapņu pasaule ir reāla – mēs to sajūtam. Tad kurš var pateikt, vai „reālā dzīve” arī nav viens no šādiem sapņiem? Laiks rit, mēs skaitām minūtes, stundas.. Novecojam. Bet vai kāds zina patieso laika ātrumu?  Vai tas visur ir vienāds? Vai varbūt citā galaktikā laiks nepastāv nemaz?


                 Laiku varam redzēt dažādi. Jau no seniem laikiem cilvēki ir pievērsuši uzmanību sakrālajam un profānajam laikam. Sakrālajam laikam ir periodi, kas secīgi atkārtojas. Tas ir svētku laiks. Profānais laiks - laicīgā dzīve, kurā norisinās darbības, kam trūkst reliģiozas nozīmības. Bet ar rituālu palīdzību cilvēks spēj pāriet no parastā laika plūduma uz sakrālo laiku. Cilvēks dzīvo divos plānos, no kuriem svarīgākais ir tieši sakrālais - mītiska, mūžīga tagadne, kas periodiski atjaunojas ar ieražu palīdzību. Kur ir pierādījums, ka profānais laiks nav tikai ilūzija, jo patiesās dzīves vērtības ir sastopamas tikai sakrālajā pasaulē. Arī senie hinduisti ticēja domai par šīs pasaules  ilūziju - Maiju. Ka nodzīvotais laiks ir mazvērtīgs, ja pieķeries materiālajai pasaulei. Pasaule ir tikai iedoma, īstais laiks ir, saplūstot ar patieso būtību -Brahmanu.


                 Mēs apzināmies tikai dažas dimensijas, par ceturto katram ir savs viedoklis. Vieni uzskata, ka tas varētu būt laiks, citi, ka laiks ir tikai telpas deformācija.  Mūsu rasto atbilžu skaits ir diezgan šaurs, salīdzinājumā ar to, kas vēl ir jāatklāj. Iespējams, mūsu prāts ir par primitīvu, lai apzinātu kaut ko vairāk par to, ko redzam. Mūsuprāt reāls ir tikai saskatāmais. Platons to apraksta savā slavenajā līdzībā par alu – ja cilvēku grupa kopš dzimšanas ir ieslodzīti alā un vienīgais, ko viņi redz un uztver, ir ēnas uz alas sienas, viņi to arī uztvers kā vienīgo realitāti.


                Mēs apzināmies tikai dažas dimensijas, par ceturto katram ir savs viedoklis. Vieni uzskata, ka tas varētu būt laiks, citi, ka laiks ir tikai telpas deformācija.  Mūsu rasto atbilžu skaits ir diezgan šaurs, salīdzinājumā ar to, kas vēl ir jāatklāj. Iespējams, mūsu prāts ir par primitīvu, lai apzinātu kaut ko vairāk par to, ko redzam. Mūsuprāt reāls ir tikai saskatāmais. Platons to apraksta savā slavenajā līdzībā par alu – ja cilvēku grupa kopš dzimšanas ir ieslodzīti alā un vienīgais, ko viņi redz un uztver, ir ēnas uz alas sienas, viņi to arī uztvers kā vienīgo realitāti.


 


Sanda Šulca


 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru