otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Absurda literatūras darbi

                 Absurda literatūra  ir modernās literatūras virziens, kura centrā ir cilvēka dzīves bezjēdzība, nespēja ietekmēt pasaules vēsturisko gaitu.
   Paši modernisti absurdu literatūrā raksturo: "Tēmas ir tādas pašas kā agrāk, mainījusies tikai forma. Dzīves neprāts, mūsu laikmeta bezjēdzība, domas krīze iespiedusies katra dzīvē un noteic mākslas pasnieguma formu. Domas krīze savukārt rada valodas krīzi, un to mēs fiksējam savos darbos. Vārdi vairs it neko nenozīmē, domu sistēmas izrādījušās tikai stingas dogmas, štampi."

 


Pasaka pieaugušajiem, ne jaunākiem


par trīsdesmit gadiem.


Dēlēns, kurš čāpoja pie siksniņas.


 


                Kādā saulainā dienā, kas mirdzēja kā olas dzeltenums, Elizabete, vientuļā māmiņa, bija izgājusi pastaigāties, līdzi ņemot savu dēliņu, kas paklausīgi čāpoja pie siksniņas. Pretī nāca kāds stalts kungs, vīrietis vai tomēr sieviete ? Kad, garām ejot, tas pasmaidīja ... viņa/s zobi izkusa kā marmelāde ... kur tie palika ?


                Savā piemājas graustiņā, abi vāļādamies pa zeltīto zemi, atrada miljons latu, nauda ir suņu kakas ... miljons suņu kakas – fūj ...


                „Kāpēc man nav tēta ?” dēls spēlējās naudā.


                „Jo man nav acu, man nav tauku un miltu.”


                „Mammu, kā es rados ?”


                „Es dalījos, tu esi es, es esmu tu, zeme ir saule un saule ir mīna.”


                Abi saķērušies gāja uz veikalu ar jaunatrasto naudu, suņu kakām, zirga ausīm. Zirga ausis iztvaikoja. Kā tas var būt ? Ja iztvaikoja zirga ausis, tad arī suņu kakas un nauda. Iztvaikoja nauda. Nauda sadega.


                Māte dzer tēju. Māte dzer ... mazais dēlēns ir viens. Viens ir daudz, daudz ir viens. Māte kūst. Māte deg. Dēlēns ir viens. Viens ir viens, daudz ir daudz.


                Edvards, dēlēns, ir trīsdesmit gadus vecs. Vecs, pavisam noteikti ir jauns un pievilcīgs. Viņš dzīvo uz ielas, savā dzīvoklī. Viņam pieder rančo. Vakar viņu apturēja policija – ceļu sargi. Iedeva Edvardam kūku. Viņš aizbrauca ar savu frī kartupeli. Drīz tas būs izcepies un gatavs, grausts.


                Edvards satika Anniņu. Edvards mīlēja Anniņu. Mīlēja – ienīda, satika – patika. Anniņa teica, bļāva Edvardam, ka viņa dalīsies. Edvards dzēra tēju ... Edvards dzēra ... Anna dalījās viena. Edvards aizlidoja, viņš izgaroja, viņš paslēpās mūzikas kastītē zem zvaigznēm.


                Anniņa bija vientuļā māmiņa. Svētā auklīte. Kādā saulainā dienā, kas mirdzēja kā olas dzeltenums, Anniņa bija izgājusi pastaigāties, līdzi ņemot savu dēliņu, kas paklausīgi čāpoja pie siksniņas ....



 

Lāsma Robate 12.a



 

 


Pasaka pieaugušajiem, ne jaunākiem par trīsdesmit gadiem.



 

                  Es spēju pamanīt un spēju arī apmānīt. Apgānīt nē – tas nav domāts man. Svētvietās, kapos, kad senlietās rakos, pamanīju nodevību cilvēkos trakos, kam vieta starp līķiem sakrautiem ratos. Tūlīt jau būs jāmirst, jo sirmi jau matos.


                 Uzmanīgi skatos, lai atpazītu dvēseles, kas pazudušas krastos. Bezgalīgs okeāns izskalo slāpes, stiprāk par upēm, kur mutuļo krāces – aiznesot mūžībā tos, kas jau miruši, dodot vietu jauniem, tiem, kas tik dzimuši. Tā nebūtu nācija, ja nenotiktu rotācija. Mainās ar vietām un piedzīvo apātiju. Vēlos būt nemirstīgs, negribu, lai pienāk diena, kad kļūšu divdesmit vienu gramu vieglāks. Kurš grib?


              Vietās, kur dvēseles klīst, sašutums plīst kā trauki, asaras līst kā tauki, kā sveķi no svecēm, bet dvēseles ir dārgākas par luksusa precēm. Pie galda jogurtu smērē aiz lūpām, bet rūgtāks tas paliek dienu no dienas. Vairāk un vairāk bez lūdzu mēs gribam. Zeme iztvaikoja pievakarē, sāka skanēt saulrieta kokles, pēdējie stari no debesīm nones cerību, lai gan aklu un beigtu. Tās radības cerēja, ka nakts Mēnesi nenorīs un tās varēs dejot tam līdzās, atbrīvojot ieslodzītās enerģijas. Bet aprija gan Mēnesi, gan Pasauli un Saule izdzisa.


              Bet nakts tik vijas apkārt zvaigznēm, apkārt matērijai, izdzēšot gaismu un vakaram šim piespriežot spējas tikt klāt tiem, kas tumsai adoptējās un tās neturējās pretī kārdinājumam. Tās pazaudējās, ļaujoties vieglam vājumam, glāstiem, pieskārieniem. Ap pulksten vieniem vakars tās norija un tās pameta šo vietu. Tu tagad netiksi projām, lai arī kā tu skrietu, jo katra norītā dvēsele turpmāk riņķos pazemes orbītā, kur tumsa to sveic. Žēl, ka neklausījās tad, kad tām teica – dvēseles ir dārgākas par luksusa precēm.


             Viņš pazina pilsētu, pazina baložus, ja es teiktu, ka viņu pazinu – melošu. Viņš pilsētu redzēja degošu. Es turpināšu un sekošu, jo galu galā tekošu upi grūti apturēt. Pamanīju cilvēkus drūmus, kad ar mani runā lepnums un sieviešu uzpūtība, skolas solu nepatiesā uzcītība – uz pleciem gulstoties atbildība.


              Sastaptos cilvēkus raksturoja tas, ka viņi vienu un to pašu atkārto, pakārto lietas to subjektīvajā pasaulē, atsaucoties uz svešām atsaucēm. Nav vērtības viņu vērtējumiem. Viss, ko viņi aizmirsa, ka neziņa dod sākumu sarunai tāpat kā tumsa dod jēgu rītausmai. Nekad visu nezinās, jo vairāk zinot – mazāk zini.


 Miķelis Apinis, 12.a klase

2 komentāri:

  1. Ja kritērijs ir absurdums, tad Lāsmas sniegums laikam atbilstošāks. Man gan labāk patīk Miķeļa raksts :)

    AtbildētDzēst
  2. Jā, nevar nepiekrist.....Miķeļa darbs - kāds no ......ismiem, kas vēlāk pāraug absurdā.....

    AtbildētDzēst